22. Article

Pamattiesību ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-18-01 21.3.2. punktu). Turklāt Satversmes tiesa ir atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē un kurš no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu ieguldījumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.3. punktu). Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, alternatīvs līdzeklis būtu tāds, ka publiskā persona pati (tostarp arī persona, kura ir konkrētās sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai nepieciešamās ceļu inženierbūves īpašnieks, valdītājs vai lietotājs) uzņemtos segt izdevumus par ceļu inženierbūves pārvietošanu tad, ja nekustamā īpašuma nojaukšanas gadījumā tiktu apdraudēta šīs ceļu inženierbūves ekspluatācija un drošība (sk. lietas materiālu 1. sēj. 11.-12. lp.). Turpretim Saeima pauž uzskatu, ka Pieteikuma iesniedzējas norādīto alternatīvu nevar uzskatīt par saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli, proti, valstij nav pienākuma meklēt tādu līdzekli, kas prasītu nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un sabiedrības. Turklāt ceļa vai satiksmes objektu īpašnieks, valdītājs vai lietotājs jau esot sedzis šo objektu pirmreizējās ierīkošanas vai izbūves izmaksas (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 70.-71. lp.). Alternatīvas apstrīdētajā normā ietvertajam nekustamā īpašuma īpašnieka pienākumam pilnībā segt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas ir jāskata kopsakarā ar apstrīdētās normas leģitīmo mērķi - sabiedrības labklājības aizsardzība - tādā aspektā, ka apstrīdētā norma ļauj ietaupīt finanšu līdzekļus. Tādējādi tā nodrošina to, ka sabiedriskā transporta pakalpojumi vai citas funkcijas, kuru realizēšanai ceļa vai satiksmes objekti ir izvietoti citas personas nekustamajā īpašumā, var tikt pildītas nepārtraukti, neatkarīgi no nekustamā īpašuma īpašnieka rīcības, turklāt ļaujot ietaupītos finanšu līdzekļus izmantot citu sabiedrībai nozīmīgu mērķu sasniegšanai. Ja apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma nebūtu, tad vismaz daļa valsts, pašvaldības vai konkrēto funkciju veicošās kapitālsabiedrības finanšu līdzekļu būtu jānovirza ceļa vai satiksmes objektu pārvietošanas izmaksu segšanai. Saskaņā ar SIA "Rīgas satiksme" rīcībā esošo informāciju Rīgā pašlaik sabiedriskā transporta vajadzībām tiek ekspluatētas apmēram 18 000 atsaites un 7875 elektrotransporta kontakttīklu balsti (sk. lietas materiālu 3. sēj. 107. lp.). Daļa no šīm atsaitēm ir piestiprinātas pie citu personu īpašumā esošo ēku fasādēm, bet kontakttīklu balsti atrodas uz citu īpašnieku zemes. Tomēr minētais atsaišu un kontakttīklu balstu skaits ir kopējais Rīgā pašlaik ekspluatēto šāda veida objektu skaits. Tātad ne visas atsaites un kontakttīklu balsti ir izvietoti citai personai piederošā nekustamā īpašumā. Jāņem vērā, ka ceļu inženierbūves, kas saistītas ar sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu, ir tikai daļa no objektiem, kas aptverti ar apstrīdēto normu. Kā jau tika minēts, šādi objekti ir arī, piemēram, ceļu sakaru un apgaismojuma līnijas, ceļa zīmes un citi. Tātad to ceļa vai satiksmes objektu skaits, uz kuriem attiecas apstrīdētā norma, ir pietiekami liels. Sedzot daļu no to pārvietošanas izmaksām, varētu tikt iztērēti finanšu līdzekļi, un tas likumsakarīgi atstātu ietekmi uz sabiedriskajiem pakalpojumiem un liktu to nodrošinātājam, piemēram, apgaismojuma tīklu apsaimniekotājam, meklēt veidus, kā nodrošināt publisko funkciju veikšanu. Apstrīdētā norma ir uzskatāma par speciālo regulējumu, kas attiecas uz īpašuma tiesību aprobežojumiem par labu trešajām personām, iepretim vispārīgajam regulējumam, kas ietverts Civillikumā, kurā paredzēti īpašuma tiesību aprobežojumi. Saeima ir norādījusi, ka likumdevējs izveidojis tādu saskanīgu normatīvo aktu sistēmu, kurā ir paredzami un vienveidīgi noregulēti nekustamā īpašuma īpašnieka pienākumi attiecībā uz tā īpašumā izvietoto infrastruktūru, kas nodrošina valsts un pašvaldību funkciju īstenošanu, kā arī sabiedrības vajadzību apmierināšanu (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 71. lp.). Enerģētikas likuma 23. panta otrā daļa, Elektronisko sakaru likuma 18. panta ceturtā daļa, kā arī Aizsargjoslu likuma 61. panta otrā daļa liecinot par vienveidīgi noregulētām tiesiskajām attiecībām. Tomēr jāņem vērā, ka Aizsargjoslu likuma 35. panta sestā daļa, kas paredz vispārīgos aprobežojumus aizsargjoslās, atšķirībā no apstrīdētās normas nosaka: juridiskās un fiziskās personas, veicot aizsargjoslās darbus, kuru dēļ ir nepieciešams objektus aizsargāt no bojājumiem, pārbūvēt vai pārvietot, aizsardzības, pārbūves vai pārvietošanas darbus veic pēc saskaņošanas ar attiecīgā objekta īpašnieku vai valdītāju. Ar minētajām darbībām saistītās izmaksas sedz attiecīgā juridiskā vai fiziskā persona vai - pēc savstarpējas vienošanās - objekta īpašnieks vai valdītājs. Tātad Aizsargjoslu likuma 35. panta sestā daļa paredz vismaz iespēju situācijā, kad abas puses tam piekrīt, vienoties par pārvietošanas izmaksu segšanas modeļa maiņu. Arī šī norma neatstāj daudz iespēju nekustamā īpašuma īpašniekam panākt sev vēlamu rezultātu, jo primāri pienākums segt pārvietošanas izdevumus tāpat gulstas uz nekustamā īpašuma īpašnieku. Tomēr tā atšķirībā no apstrīdētās normas dod objekta īpašniekam vai valdītājam iespēju izsvērt katru konkrēto situāciju un, redzot, ka atbilstošāks risinājums būtu pašam uzņemties izdevumu segšanu, vienoties par izdevumu sedzēja maiņu. Proti, Aizsargjoslu likuma 35. panta sestā daļa vismaz atstāj pusēm iespēju savstarpēji vienoties par izdevumu segšanas modeli, tai skaitā arī par dalītu izdevumu segšanu. Tāda pati iespēja ir paredzēta arī Elektronisko sakaru likuma 18. panta ceturtajā daļā. Lai gan Saeima norāda, ka apstrīdētajai normai pēc satura līdzīga norma ir atrodama Enerģētikas likumā, tomēr, kā uzsver Tieslietu ministrija, Aizsargjoslu likuma un Enerģētikas likuma kontekstā parasti būs runa par objektiem, kas ir būves, kurām jābūt ierakstītām vismaz kadastra informācijas sistēmā un kuru lietotājs ir identificējams. Turpretī attiecībā uz apstrīdētajā normā minētajiem objektiem nav spēkā prasība par to ierakstīšanu kādā reģistrā, kā arī nepastāv sistēma, kuras ietvaros šo objektu valdītājiem būtu pienākums rīkoties tādā veidā, lai panāktu šo objektu uzskaiti vai kā citādi tiesiski nostiprināt stāvokli sakarā ar objekta atrašanos citas personas nekustamajā īpašumā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 71. lp. un Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 3. sēj. 151.-153. lp.). Satversmes tiesa nekonstatē, ka tiesiskās attiecības šajā jautājumā, kas saistīts ar nekustamā īpašuma īpašnieka pienākumiem attiecībā uz tā īpašumā izvietoto infrastruktūru, kura nodrošina valsts un pašvaldību funkciju īstenošanu, kā arī sabiedrības vajadzību apmierināšanu, būtu noregulētas vienveidīgi un ka būtu izveidota saskaņota sistēma. Gan Aizsargjoslu likuma 35. panta sestā daļa, gan Elektronisko sakaru likuma 18. panta ceturtā daļa norāda uz to, ka pastāv alternatīvas iespējas, kā rīkoties situācijās, kad nepieciešams objektus pārvietot. Tādējādi nevar uzskatīt, ka apstrīdētajā normā ietvertais pienākums, kas visos gadījumos liek pārvietošanas izmaksas segt nekustamā īpašuma īpašniekam, ir vienīgais un atbilstošākais šādu tiesisko attiecību risināšanas veids. Tādas alternatīvas kā, piemēram, apstrīdētajā normā paredzētā pienākuma pilnīga pārnešana uz ceļa vai satiksmes objekta īpašnieku, valdītāju vai lietotāju vai izmaksu segšanas pienākuma daļēja pārnešana, izvērtējot katras konkrētās situācijas apstākļus, vai iespēja vienoties par izmaksu segšanas sadali personas tiesības nenoliedzami ierobežotu mazāk. Arī tiesībsargs norāda, ka pastāv vismaz viens alternatīvs risinājums, kas radītu mazāku personas tiesību ierobežojumu un pirmšķietami neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, - iespēja pusēm vienoties par izmaksu sadalījumu (sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 3. sēj. 100. lp.). Kaut arī Satversmes tiesa konstatē, ka pastāv citi risinājumi, kuri indivīda pamattiesības ierobežotu mazāk, un viens no tiem jau paredzēts normatīvajos tiesību aktos - Aizsargjoslu likumā un Elektronisko sakaru likumā -, tā atzīst, ka minētie risinājumi jebkurā gadījumā varētu ietekmēt publisku funkciju veikšanai nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru. Tātad to rezultātā varētu tikt ietekmēta sabiedriskā transporta pakalpojumu un citu sabiedrībai nozīmīgu funkciju veikšana, kā arī kopējā ceļu pieejamība un drošība uz ceļiem. Tādējādi nevar uzskatīt, ka citi risinājumi sasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums. Proti, pārvietošanas izmaksu segšanas modeļa maiņa nepalīdzētu novērst izdevumu rašanos valstij, pašvaldībai vai konkrētās funkcijas veikšanai izveidotai kapitālsabiedrībai. Vismaz daļa līdzekļu, kas saistīti ar publisku funkciju veikšanu, tāpat tiktu novirzīti tam, lai segtu izmaksas, kas rodas, pārvietojot ceļa vai satiksmes objektu nekustamā īpašuma īpašnieka pamatotas prasības rezultātā. Tādējādi šie citi risinājumi neveicinātu sabiedrības labklājības aizsardzību un to, ka netiek tērēti līdzekļi, kas nepieciešami publisku funkciju veikšanai. Līdz ar to nepastāv citi līdzekļi, ar kuriem apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.