23. Article

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību samērīguma principam, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu piešķirama prioritāte (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, personai jau tā nākoties respektēt apstākli, ka tās īpašumā atrodas ceļa vai satiksmes objekts, un, lemjot par sava nekustamā īpašuma attīstību, rēķināties ar šo objektu, un šī nasta uz personu gultos pat tad, ja apstrīdētās normas nebūtu. Otrkārt, tādas papildu nastas uzlikšana, kas izpaužas finansiāla sloga veidā, nevarot tikt uzskatīta par taisnīgu risinājumu, jo tādējādi uz personas pleciem tiekot pārlikts pienākums nodrošināt sabiedrībai nozīmīgu pakalpojumu sniegšanai nepieciešamo infrastruktūru. Treškārt, apstrīdētajā normā ietverto un līdzīgu papildu ierobežojumu noteikšana pati par sevi nevarot būt vērsta tikai uz to, lai attiecīgā objekta ekspluatācija ļautu ietaupīt valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļus un tiktu nodrošināta tāda publiska uzdevuma izpilde, kura finansēšana pēc būtības ir publiskās personas pienākums. Šāda ierobežojuma noteikšanai vajadzētu būt saistītai ar citu mērķu sasniegšanu, bet tādi konkrētajā situācijā neesot konstatējami. Turpretim, pēc Saeimas ieskata, nebūtu pieļaujams tas, ka ceļa vai satiksmes objekta īpašniekam, valdītājam vai lietotājam jebkurā mirklī būtu jāparedz attiecīga apmēra finanšu līdzekļi jau ierīkotas un veiksmīgi funkcionējošas infrastruktūras pārbūvei, īpaši ņemot vērā to, ka objekta pārvietošanas nepieciešamība izriet tieši no nekustamā īpašuma īpašnieka vēlmes veikt izmaiņas savā nekustamajā īpašumā. 23.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašumam ir raksturīga sociālā funkcija, kuras mērķis ir panākt taisnīgu līdzsvaru starp sabiedrības interesēm un indivīda pamattiesībām (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 20. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir norādījusi uz īpašuma sociālo funkciju. Proti, tā skaidrojusi, ka īpašums, arī privātpersonai piederošs, pilda sociālo funkciju, kurai, ņemot vērā konkrētos apstākļus, ir jāpievērš uzmanība, kad tiek vērtēts tas, vai ir sasniegts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības interesēm un indivīda pamattiesībām (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2011. gada 29. marta sprieduma lietā "Potomska and Potomski v. Poland", pieteikums Nr. 33949/05, 67. punktu). Jau no citām tiesību normām, tai skaitā Ceļu satiksmes likuma 7.1 panta pirmās, otrās un trešās daļas, izriet nekustamā īpašuma īpašniekam saistoši pienākumi, piemēram, pienākums ceļa vai satiksmes objektu nebojāt, patvaļīgi nenoņemt un nepārveidot. Ar apstrīdēto normu papildus šiem pienākumiem ir radīts pienākums segt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas. Tādējādi nekustamais īpašums - arī bez apstrīdētās normas - jau pilda noteiktu sociālo funkciju, proti, kalpo tādu objektu izvietošanai, kas ir nozīmīgi ceļu infrastruktūrai un sabiedrībai nozīmīgu funkciju veikšanai vai pakalpojumu sniegšanai. Apstrīdētā norma nosaka finansiāla rakstura pienākumu, kas personai ir jāpilda, ja tā vēlas rīkoties ar savu nekustamo īpašumu tādā veidā, kas var ietekmēt ceļa vai satiksmes objekta turpmāko ekspluatāciju. Tomēr minētais pienākums rodas tikai tad, ja persona, rīkojoties ar savu nekustamo īpašumu, nonāk tādā situācijā, kad tiek skarti jau funkcionējoši ceļa vai satiksmes objekti, proti, tikai tad, ja tiek izjaukta pastāvošā situācija un nekustamā īpašuma īpašnieks izlemj konkrētā veidā rīkoties ar savu nekustamo īpašumu, kurš citstarp pilda savu sociālo funkciju un kalpo noteiktu sabiedrībai nepieciešamu funkciju veikšanai vai pakalpojumu sniegšanai. 23.2. Apstrīdētā norma par priekšnoteikumu pienākumam segt pārvietošanas izmaksas paredz pamatotu nekustamā īpašuma īpašnieka prasību pārvietot ceļa vai satiksmes objektu. Minētā prasība var rasties dažādos gadījumos. Apstrīdētās normas kontekstā ir svarīgi konstatēt, kāda iemesla dēļ ceļa vai satiksmes objekts tiek pārvietots. Jau tika secināts, ka var būt tāda pamatota prasība, kas izriet no nekustamā īpašuma īpašnieka subjektīvajām vēlmēm, un tāda pamatota prasība, kas radusies objektīvas nepieciešamības dēļ. Izšķiršanās par to, vai prasība par ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu ir pamatota un vai tā ir balstīta nekustamā īpašuma īpašnieka subjektīvajās vēlmēs vai objektīvā nepieciešamībā, jebkurā gadījumā ir tiesību normas piemērotāja ziņā. Satversmes tiesa secina, ka gadījumos, kad nepastāv objektīva nepieciešamība ceļa vai satiksmes objektu pārvietot, bet pārvietošana ir saistīta tikai ar nekustamā īpašuma īpašnieka subjektīvajām vēlmēm, potenciālo izdevumu finansēšana nekustamā īpašuma īpašniekam vēlamajā apmērā uz visas sabiedrības rēķina nebūtu pieļaujama. Piemēram, ja nekustamā īpašuma īpašnieks vēlas panākt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu tikai tādēļ, lai celtu sava nekustamā īpašuma vērtību vai baudītu kādas citas īpašas priekšrocības, tad šādā situācijā tam pašam būtu jāuzņemas pārvietošanas izmaksu segšana, jo tās ir atkarīgas no paša nekustamā īpašnieka iniciatīvas, proti, ieviest pārmaiņas savā nekustamajā īpašumā. Tomēr ne vienmēr ceļa vai satiksmes objekta pārvietošana un attiecīgi arī izdevumi būs atkarīgi tieši no nekustamā īpašuma īpašnieka iniciatīvas. Kaut gan tehniski pirmais šo procesu vienmēr uzsāks nekustamā īpašuma īpašnieks, mēdz būt arī tādas situācijas, kad nekustamā īpašuma īpašniekam nav nekādu iespēju rīkoties citādā veidā, lai izpildītu normatīvo aktu prasības un turklāt vēl neskartu ceļa vai satiksmes objektu. Šāda situācija ir konstatējama tad, kad pamatota prasība par ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu ir balstīta objektīvā nepieciešamībā un nav atkarīga no nekustamā īpašuma īpašnieka subjektīvajām vēlmēm. Kā piemēru tam var minēt gadījumu, kad nekustamajā īpašumā esošā būve laika gaitā ir zaudējusi tās sākotnējās fizikālās īpašības un rezultātā var sabrukt, var tikt atzīta par graustu vai citu objektīvu iemeslu dēļ ir nepieciešams veikt noteikta veida darbības, piemēram, tādas kā būves nojaukšana, pārbūve, restaurācija vai atjaunošana. Likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 3. panta 1.4 daļa paredz regulējumu, kas mudina nekustamā īpašuma īpašnieku veikt noteiktas darbības, lai uzlabotu sava īpašuma stāvokli. Šī norma noteic, ka vidi degradējošu, sagruvušu vai cilvēku drošību apdraudošu būvi apliek ar nekustamā īpašuma nodokļa likmi triju procentu apmērā, ja to noteikusi pašvaldība savos saistošajos noteikumos. Būvniecības likuma 9. pants noteic, ka būve ir ekspluatējama atbilstoši tās lietošanas veidam, turklāt tā, lai nodrošinātu tās atbilstību šādām būtiskām prasībām: mehāniskā stiprība un stabilitāte, ugunsdrošība, vides aizsardzība un higiēna, tai skaitā nekaitīgums, lietošanas drošība un vides pieejamība, akustika (aizsardzība pret trokšņiem), energoefektivitāte, ilgtspējīga dabas resursu izmantošana. Konstatējot būves bīstamību, būvvalde vai Būvniecības valsts kontroles birojs saskaņā ar Būvniecības likuma 21. panta septītās daļas 2. punktu var uzdot konstatēto bīstamību novērst, bet, piemēram, saskaņā ar tā paša likuma 21. panta septītās daļas 3. punktu var pieņemt lēmumu, ka būves ekspluatācija ir aizliegta līdz bīstamības novēršanai. Par šā aizlieguma pārkāpumu var iestāties kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 239.1 pantu. Tāpat, konstatējot ekspluatācijā pieņemtas būves nedrošumu, kompetentā institūcija saskaņā ar Būvniecības likuma 21. panta astoto daļu var pieņemt lēmumu par administratīvā soda noteikšanu. Tādējādi no citiem normatīvajiem aktiem var izrietēt nekustamā īpašuma īpašnieka pienākums rīkoties ar savu īpašumu tā, lai neapdraudētu citus un viņam pašam neiestātos juridiska atbildība, un tādā veidā izvairīties no viņam nelabvēlīgām sekām. Ierīkojot vai izbūvējot ceļa vai satiksmes objektu, ir izdarīta izvēle par labu konkrētam tehniskajam risinājumam. Tomēr ceļa vai satiksmes objekta īpašniekam, valdītājam vai lietotājam arī ir jārēķinās ar apstākļu maiņu, piemēram, ar to, ka tuvumā esošās būves nav mūžīgas un var nolietoties. Šādā situācijā nav pamatoti imperatīvi, bez iespējām vienoties par citu risinājumu, visu atbildību par to izmaksu segšanu, kuras rodas ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas rezultātā, uzlikt nekustamā īpašuma īpašniekam, uz kuru jau tā gulstas citi ar konkrēto objektu saistīti pienākumi. Tas var novest pie tādas situācijas, ka personai, lai tā izpildītu normatīvo aktu prasības, kas attiecas uz tās īpašumu, būtu jāuzņemas papildu finansiālais slogs visas sabiedrības vai kādas citas personas vietā. Tāpat ir iespējami vēl arī citi gadījumi un situācijas, kad nekustamā īpašuma īpašniekam objektīvi nepieciešams veikt izmaiņas savā nekustamajā īpašumā un tādēļ ir nepieciešams pārvietot ceļa vai satiksmes objektu. Apstrīdētā norma ne tikai liedz vērtēt iemeslu, kāpēc nekustamā īpašuma īpašnieks ir izvirzījis pamatotu prasību par ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu, bet neļauj vērtēt arī citus apstākļus. Apstrīdētajā normā ietvertais pienākums segt ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas gulstas uz ikvienu nekustamā īpašuma īpašnieku neatkarīgi no tā, vai konkrētais īpašnieks ir fiziskā vai juridiskā persona, neatkarīgi no šīs personas finansiālā stāvokļa, nekustamā īpašuma veida un citiem apstākļiem. Apstrīdētā norma neļauj ņemt vērā arī pārvietošanas izmaksu apmēru. Turklāt apstrīdētā norma neparedz nekādus kritērijus vai limitus nekustamā īpašuma īpašnieka pienākumam segt izdevumus, kas saistīti ar ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu (sk. Dr. iur. Jāņa Rozenfelda viedokli lietas materiālu 3. sēj. 88. lp.). Ceļa vai satiksmes objekti, kas citstarp saistīti ar sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu, var būt dažādi, un tātad arī to pārvietošanas izmaksas var krasi atšķirties. Apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma nesamērīgumu vēl jo vairāk raksturo situācijas, kad nekustamā īpašuma īpašniekam nav finansiālo līdzekļu, kas nepieciešami, lai segtu pārvietošanas izmaksas. Tādā gadījumā nekustamā īpašuma īpašniekam vēl jo vairāk tiek liegtas tiesības rīkoties ar savu nekustamo īpašumu pilnvērtīgi un pēc saviem ieskatiem. Tāpat nav pamatots Saeimas apsvērums par to, ka finansiāla rakstura pienākuma uzlikšana valstij vai pašvaldībai nebūtu pieļaujama, jo šādas situācijas rodas tādēļ, ka persona nespēj uzturēt savu īpašumu pienācīgā stāvoklī (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 72. lp.). Lai gan saskaņā ar Būvniecības likuma 21. panta ceturto daļu būves īpašnieks nodrošina būves un tās elementu uzturēšanu ekspluatācijas laikā, lai tā atbilstu Būvniecības likuma 9. pantā noteiktajām prasībām, nevar uzskatīt, ka visos gadījumos būves īpašnieks būs tas, kas novedis būvi tādā stāvoklī, ka to nepieciešams, piemēram, nojaukt, pārbūvēt, restaurēt vai atjaunot. Ir iespējamas vairākas situācijas, kad būves īpašnieks nebūt nav tas, kura darbība vai bezdarbība ir novedusi pie tā, ka būve vairs nav tādā tehniskajā kārtībā, lai atbilstu normatīvajos aktos noteiktajām prasībām. Piemēram, nekustamais īpašums var būt mantots, būve var būt bojāta tādu apstākļu rezultātā, kurus nekustamā īpašuma īpašnieks nevarēja paredzēt un ietekmēt, - šai sakarā par piemēru var minēt vētras radītus postījumus. Tāpat objektīva nepieciešamība var rasties arī tad, ja pats ceļa vai satiksmes objekts ir atstājis tādu ietekmi uz blakus esošo būvi, ka ir jāveic noteiktas darbības, lai radušos situāciju izlabotu. Objektīva nepieciešamība pārvietot ceļa vai satiksmes objektu var būt radusies arī nekustamā īpašuma īpašnieka nolaidīgas rīcības rezultātā, ja viņš nav izturējies pret savu īpašumu ar pienācīgu rūpību vai ir apzināti novedis to tādā stāvoklī, kas prasa noteiktas izmaiņas. Tomēr pie samērīgāka un taisnīguma principam vairāk atbilstoša risinājuma nevar nonākt, uz visām ar apstrīdēto normu aptvertajām situācijām attiecinot vienādu tiesisko regulējumu par pārvietošanas izmaksu segšanu. Likumdevējs, apstrīdētajā normā ietverot imperatīvu pienākumu un neparedzot iespēju izvērtēt katru konkrēto faktisko situāciju, bet uz visiem gadījumiem attiecinot vienu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram visas ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanas izmaksas sedz tikai konkrētā nekustamā īpašuma īpašnieks, nav līdzsvarojis nekustamā īpašuma īpašnieka un sabiedrības intereses. Ar šādu tiesisko regulējumu nevar tikt sasniegts katrā konkrētajā gadījumā taisnīgākais rezultāts. Proti, netiek sasniegts demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galvenais mērķis - taisnīgums (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 14. punktu). Turklāt, kā atzinusi Satversmes tiesa, taisnīgums neietver tikai vienas ieinteresētās puses interešu pilnīgu apmierināšanu. Ir nepieciešams panākt taisnīgumu gan attiecībā uz katru indivīdu, gan attiecībā uz sabiedrību kopumā (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu). Pienākumi, kas personai uzlikti sabiedrības interešu nodrošināšanas labad, ir jāsadala līdzīgi starp šo personu un sabiedrību. Tomēr apstrīdētā norma to nenodrošina, jo neparedz individuālu situācijas izvērtējumu. Apstrīdētā norma neļauj ņemt vērā dažādos apstākļus, bet paredz imperatīvu pienākumu visos gadījumos, kad nekustamā īpašuma īpašnieks izvirza pamatotu prasību par ceļa vai satiksmes objekta pārvietošanu. Tādējādi nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas apstrīdētajā normā noteiktā tiesību ierobežojuma dēļ, ir lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz individuālu izvērtējumu gadījumos, kad pastāv objektīva nepieciešamība pārvietot ceļa vai satiksmes objektu, neatbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.