3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Saeima piekrīt tam, ka apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības uz īpašumu. Apstrīdētajā normā nekustamā īpašuma īpašniekam noteiktais pienākums esot apgrūtinājums, jo tā izpilde saistīta ar finansiāliem izdevumiem. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un šim ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība. Šāds ierobežojums neuzliekot papildu finansiālo slogu valstij un pašvaldībai, kā arī neliedzot personai iespēju rīkoties ar savu nekustamo īpašumu. Tāpat tas nodrošinot to, ka sabiedriskā transporta pakalpojumu nepārtrauktība netiek apdraudēta situācijā, kad iecerēta īpašuma izmantošana tādā veidā, kas ietekmēs ceļu inženierbūves ekspluatēšanu. Turklāt valsts un pašvaldības finanšu līdzekļu ietaupīšana nodrošinot to, ka šie līdzekļi var tikt izmantoti dažādu sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Šāds pamattiesību ierobežojums nodrošinot sabiedriskā transporta pakalpojumu organizēšanu tādā veidā, lai pēc iespējas efektīvāk tiktu izmantoti valsts un pašvaldības rīcībā esošie finanšu līdzekļi. Tādējādi šāds ierobežojums esot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas minētais indivīda tiesības mazāk ierobežojošais līdzeklis - publiskajai personai pašai uzņemties ar ceļu inženierbūves pārvietošanu saistīto izdevumu segšanu - prasītu nesamērīgi lielu ieguldījumu no valsts un tādējādi nevarētu tikt uzskatīts par saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. Vērtējot to, vai nelabvēlīgas sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā, esot jāņem vērā, ka likumdevējs ir izveidojis tādu saskanīgu normatīvo aktu sistēmu, kurā ir paredzami un vienveidīgi noregulēti nekustamā īpašuma īpašnieka pienākumi attiecībā uz tā īpašumā izvietoto infrastruktūru. Apstrīdētajai normai līdzīgs tiesiskais regulējums esot ietverts arī Enerģētikas likuma 23. panta otrajā daļā, Elektronisko sakaru likuma 18. panta ceturtajā daļā un Aizsargjoslu likuma 61. panta otrajā daļā. Tāpat esot jāņem vērā tas, ka izskatāmā lieta attiecas uz situāciju, kad valsts vai pašvaldības valdījumā esoša sabiedriskā transporta līnija jau ir izveidota. Tātad ceļu inženierbūvju vai satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu īpašnieks, valdītājs vai lietotājs jau esot sedzis pirmreizējās ierīkošanas vai izbūves izdevumus un nebūtu pamata tam uzlikt pienākumu jebkurā mirklī paredzēt attiecīga apmēra finanšu līdzekļus jau ierīkotas un veiksmīgi funkcionējošas infrastruktūras pārbūvei. Šo secinājumu vēl jo vairāk apstiprinot tas, ka nav zināms, kad un cik daudz nekustamo īpašumu īpašnieku nāks klajā ar iniciatīvu nojaukt sev piederošas būves tādā veidā, kas varētu apdraudēt ceļu inženierbūvju drošu ekspluatāciju. Ja personas vēlas veikt uzlabojumus savā nekustamajā īpašumā, tādējādi arī palielinot tā vērtību, tad valstij un pašvaldībai nevarot tikt uzlikts imperatīvs pienākums piedalīties šo uzlabojumu veikšanā, būtībā no jauna, tikai citā vietā ierīkojot ceļu inženierbūvi, kura iepriekš ir bijusi pilnīgā tehniskajā kārtībā. Potenciālie ar ceļu inženierbūves pārvietošanu saistītie izdevumi esot atkarīgi tieši no privātpersonas iniciatīvas, un tādējādi to finansēšana nekustamā īpašuma īpašniekam vēlamajā apjomā uz visas sabiedrības rēķina neesot pieļaujama. Tiesību norma, kas mainītu izdevumu segšanas modeli, neizslēgtu tādas situācijas, kad nekustamā īpašuma īpašnieks varētu netraucēti un pēc sava ieskata atbrīvoties no tā īpašumā izvietotajām ceļu inženierbūvēm, tādējādi negatīvi ietekmējot sabiedriskā transporta pakalpojumus. Proti, tieši apstrīdētā norma nodrošinot to, ka privātpersona rēķinās ar tās īpašumā esošu, bet tai nepiederošu objektu.