7. Article

Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija - uzskata, ka pastāv nenoteiktība par apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un pirmšķietami attiecīgais ierobežojums nav samērīgs. Apstrīdētās normas leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības aizsardzība. Tomēr apstrīdētās normas tvērums esot plašāks, proti, tas nevarot tikt saistīts tikai ar sabiedriskā transporta nodrošināšanai nepieciešamajām ceļu inženierbūvēm vai satiksmes organizācijas līdzekļiem, bet gan ar jebkurām ceļu inženierbūvēm vai satiksmes organizācijas līdzekļiem. Tieši tiktāl, ciktāl apstrīdētā norma attiecas uz ceļu inženierbūvēm vai satiksmes organizācijas tehniskajiem līdzekļiem, kas nekalpo sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanai, pastāvot nenoteiktība par pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Apstrīdētā norma nosakot papildu pienākumu nekustamā īpašuma īpašniekam, kurš jau tā paciešot savā īpašumā citai personai piederošas ceļu inženierbūves vai satiksmes organizācijas tehniskos līdzekļus. Nekustamā īpašuma izmantošanas pamatmērķis neesot kalpot citām personām piederošām ceļu inženierbūvēm un satiksmes organizācijas tehniskajiem līdzekļiem, kas nekustamajam īpašumam var būt piesaistīti. Tādējādi ceļu inženierbūves vai satiksmes organizācijas tehniskā līdzekļa īpašnieka primārā interese esot nošķirt savu īpašumu no tam nepiederoša nekustamā īpašuma, nevis otrādi. Pretējā gadījumā ceļu inženierbūves vai satiksmes organizācijas tehniskā līdzekļa īpašniekam esot jācieš sekas, kas saistītas ar tam nepiederoša nekustamā īpašuma izmaiņām. Visbeidzot, ceļu inženierbūves vai satiksmes organizācijas tehniskā līdzekļa izvietošana citas personas nekustamajā īpašumā esot vērtējama kā ceļu inženierbūves vai satiksmes organizācijas tehniskā līdzekļa valdītāja paša izraudzīts risinājums, kas apgrūtina svešu īpašumu. Tādējādi, izvēloties veidu, kādā tiek izbūvētas ceļu inženierbūves un uzstādīti satiksmes organizācijas tehniskie līdzekļi, to valdītājam esot jārēķinās ar katrā konkrētajā gadījumā iespējamiem apgrūtinājumiem un sekām. Tātad apstrīdētajā normā ietvertā pienākuma uzlikšana nekustamā īpašuma īpašniekam esot nepamatota, īpaši gadījumos, kad šis pienākums rodas saistībā ar to, ka nekustamais īpašums vai tā daļa beidz pastāvēt.