8. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo privātpersonas tiesības uz īpašumu. Ceļu inženierbūves atrašanās privātpersonai piederošā nekustamā īpašumā jau pati par sevi esot īpašuma tiesību aprobežojums. Proti, Civillikuma 1082. pants noteicot, ka īpašuma lietošanas tiesības aprobežojums var citstarp attiekties uz to, ka īpašniekam ir jāatturas no zināmām lietošanas tiesībām vai arī jāpacieš, ka tās izlieto citi. Turklāt inženierbūvju izvietojums nekustamajā īpašumā pirmšķietami radot nekustamā īpašuma vērtības samazinājumu. Bez apstrīdētās normas jau pastāvot citi privātpersonas īpašuma tiesību ierobežojumi, kas noteikti, lai nodrošinātu sabiedrības interesi netraucēti saņemt sabiedriskā transporta pakalpojumus. To nodrošinot, piemēram, Ceļu satiksmes likuma 7.1 panta pirmā, otrā, ceturtā un piektā daļa. Tāpat tas izrietot no pienākuma izpildīt būvatļaujā ietverto nosacījumu, ka pirms būvniecības darbu veikšanas, ja minētie darbi skar ceļu inženierbūves, tie jāsaskaņo ar ceļu infrastruktūras valdītāju. Šādi ierobežojumi jau esot vērsti uz to, lai privātpersona, kuras īpašumā izvietotas ceļu inženierbūves, ar savu rīcību nenodarītu tām kaitējumu. Apstrīdētā norma papildus jau minētajiem aprobežojumiem nosakot privātpersonai papildu pienākumu, kas turklāt rodoties arī tad, ja ēkas īpašniekam ir pienākums nojaukt ēku, piemēram, gadījumā, kad tā degradē vidi vai apdraud cilvēku drošību. Tā kā apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmais mērķis - sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšana - jau tiek sasniegts ar citiem līdzekļiem, esot secināms, ka apstrīdētās normas primārais mērķis ir pašvaldības līdzekļu ietaupījums. Pēc tiesībsarga ieskata, arī tad, ja apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma nebūtu, inženierbūvju pārvietošana tiktu veikta tikai tādos gadījumos, kad saņemts kompetento iestāžu saskaņojums. Tāpat arī tad, ja privātpersonai netiktu uzlikts pienākums segt pārvietošanas izdevumus, leģitīmais mērķis - sabiedriskā pakalpojuma pieejamības nodrošināšana - tiktu sasniegts, turklāt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Ja likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, bija pašvaldības budžeta līdzekļu taupīšana uz indivīda rēķina, tad tas, pēc tiesībsarga ieskata, nevarētu tikt uzskatīts par leģitīmu mērķi un būtu jāizvērtē alternatīvi risinājumi. Alternatīva risinājuma piemērs esot atrodams, piemēram, Elektronisko sakaru likuma 18. panta ceturtajā daļā, kas paredzot iespēju pusēm vienoties par izmaksu sadalījumu, ņemot vērā gan pārvietošanas objektīvo nepieciešamību, gan, piemēram, ēkas nojaukšanas pamatu un šādas pārvietošanas izmaksas. Turklāt privātpersonai varot tikt uzlikts pienākums informēt pašvaldību par nepieciešamību pārvietot inženierbūvi, un tad pašvaldība varētu ieplānot pārvietošanai nepieciešamos finanšu līdzekļus.