9. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas dome - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem. Apstrīdētajā normā ietvertais pienākums attiecoties arī uz situācijām, kad nekustamā īpašuma īpašnieka paredzētā tam piederošās būves nojaukšana apdraud attiecīgās ceļu inženierbūves drošu ekspluatāciju un šis apdraudējums kļūst par tiesisku šķērsli nekustamā īpašuma īpašnieka iecerēto būvdarbu īstenošanai. Apstrīdētajā normā ietvertais pienākums, kas saistīts ar nekustamā īpašuma īpašnieka finansiāliem izdevumiem un tādējādi uzskatāms par apgrūtinājumu, ierobežojot personas tiesības uz īpašumu. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Tāpat šim ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība. Proti, valstij esot jāgarantē vienota, nepārtraukta, ērta un pieejama sabiedriskā transporta sistēma, tādējādi nodrošinot iedzīvotāju mobilitāti un labklājību. Apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums nodrošinot arī to, ka tiek ietaupīti valsts un pašvaldības finanšu līdzekļi, kas varot tikt izmantoti citu sabiedrības vajadzību apmierināšanai. Ar apstrīdēto normu šis leģitīmais mērķis tiekot sasniegts. Ja leģitīmo mērķi var sasniegt ar tādiem līdzekļiem, kas prasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības, tad nevarot uzskatīt, ka valstij būtu pienākums šādu līdzekli meklēt. Tādējādi to subjektu maiņa, kuri segs izdevumus par ceļu inženierbūves pārvietošanu, nevarot tikt uzskatīta par saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli. Likumdevējs esot izveidojis tādu saskanīgu normatīvo aktu sistēmu, kurā paredzami un vienveidīgi noregulēti nekustamā īpašuma īpašnieka pienākumi attiecībā uz tā īpašumā izvietoto infrastruktūru. Izskatāmā lieta attiecoties uz gadījumu, kad pašvaldības valdījumā esošā transporta līnija jau ir izveidota un pirmreizējās ierīkošanas vai izveides izmaksas jau ir segtas. Tādējādi ar apstrīdēto normu uz privātpersonu netiekot pārcelts pienākums nodrošināt sabiedriskā transporta pakalpojumu sniegšanai nepieciešamās infrastruktūras uzturēšanu. Rīgā pašlaik sabiedriskā transporta vajadzībām tiekot ekspluatētas apmēram 18 000 atsaites un 7875 elektrotransporta kontakttīklu balsti, kam pievienoti kontakttīkli. Ja pārvietošanas izdevumi būtu jāsedz SIA "Rīgas satiksme" un ja tā apmierinātu visu īpašnieku vēlmi pārvietot to īpašumos esošās ceļu inženierbūves, tad šādi būvniecības procesi būtu neskaitāmi. Pašreizējā tiesiskā situācija tiesiskās drošības ziņā esot stabila. Neesot pieļaujams tas, ka ceļu inženierbūvju vai satiksmes organizācijas tehnisko līdzekļu īpašniekam, valdītājam vai lietotājam tiktu uzlikts pienākums jebkurā mirklī paredzēt attiecīga apmēra finanšu līdzekļus jau ierīkotas un funkcionējošas infrastruktūras pārbūvei, kuras mērogs nav prognozējams. Nevarot piekrist tam, ka apstrīdētajā normā paredzētais finansiālais slogs būtu jāuzņemas valstij un pašvaldībai par saviem līdzekļiem tāpēc vien, ka privātpersonām radušās attiecīgā veida būvniecības ieceres vai arī tās nav spējušas uzturēt savu īpašumu pienācīgā stāvoklī. Turklāt privātpersonas potenciālie izdevumi esot atkarīgi tieši no pašas privātpersonas iniciatīvas un tās būvniecības ieceres rakstura un apjoma. To finansēšana nekustamā īpašuma īpašniekam vēlamajā apmērā uz visas sabiedrības rēķina neesot pieļaujama, jo tas būtu pretrunā ar leģitīmo mērķi nodrošināt sabiedrības labklājības aizsardzību. Tādējādi likumdevējs esot līdzsvarojis nekustamā īpašuma īpašnieka tiesības izmantot savu īpašumu un sabiedrības tiesības saņemt sabiedriskā transporta pakalpojumus. Apstrīdētajai normai pretējs regulējums, kas nodrošinātu atsevišķu personu intereses uzlabot savu nekustamo īpašumu, citstarp paaugstinot tā tirgus vērtību, nebūtu samērīgs.