105. Article — , arī no Satversmes 1. panta tvērumā

ietilpstošā taisnīguma principa varot atvasināt tādas procesuālās garantijas, kādas šobrīd ietvertas Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā. Turklāt personām, kuru īpašuma tiesības uz zemi zem publiskajiem ezeriem nostiprinātas zemesgrāmatā, esot izveidojusies tiesiskā paļāvība, ka to īpašuma tiesības tiks respektētas. Izskatāmajā lietā aplūkojamā īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām varētu būt vērsta uz valsts interesi uzturēt valsts robežu un nodrošināt efektīvu un drošu robežkontroles darbību. Tomēr pastāvot šaubas par to, vai šādam mērķim ir nepieciešama visa apstrīdētajās normās minēto ezeru platība. Proti, likumdevējs neesot sniedzis pamatojumu tam, kāpēc visiem šiem ezeriem un tieši tik lielā platībā vajadzētu būt visas sabiedrības īpašumā. Apstrīdētās normas esot pieņemtas likumdošanas procesa ietvaros. Tomēr nevarot uzskatīt, ka likumdevējs būtu rīkojies īpašuma piespiedu atsavināšanas sabiedrības vajadzībām speciālās procedūras ietvaros. Pieņemot apstrīdētās normas, nekustamo īpašumu īpašniekiem neesot nodrošinātas iespējas aizsargāt savas tiesības, proti, neesot dota iespēja izteikt iebildumus. Ja likumdevējs rīkojas Civillikumā noteiktajā kārtībā, tad tam vajagot pamatot to, kāpēc katrs konkrētais ezers ir nepieciešams sabiedrības vajadzību nodrošināšanai. Pieņemot apstrīdētās normas, neesot pienācīgi izvērtētas sekas, ko nekustamo īpašumu īpašniekiem radīs šo normu piemērošana. Tāpēc esot jāatzīst, ka apstrīdētajās normās ietvertajam personas pamattiesību ierobežojumam nav leģitīma mērķa. Turklāt pastāvot alternatīvi līdzekļi, ar kuriem attiecīgo personu tiesības varētu tikt ierobežotas mazāk, tomēr likumdevējs šādas alternatīvas neesot vērtējis. Likumdevējs, veicot nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, neesot izpildījis arī savu pienākumu noteikt taisnīgu atlīdzību. 2015. gada 1. janvārī stājies spēkā Zemes pārvaldības likums, kura 15. panta trešajā daļā noteiktas valsts pirmpirkuma tiesības uz zemi zem publiskajiem ūdeņiem, kas atrodas privātpersonu īpašumā. Savukārt kārtība, kādā valsts šīs tiesības izmanto, esot noteikta Ministru kabineta 2016. gada 22. novembra noteikumos Nr. 744 "Kārtība, kādā valsts izmanto pirmpirkuma tiesības uz zemi zem publiskajiem ūdeņiem" (turpmāk - Noteikumi Nr. 744). Šis normatīvais regulējums apliecinot, ka zeme zem publiskajiem ūdeņiem varēja tikt nodota privātpersonu īpašumā. Privātpersonām piederošus nekustamos īpašumus varot atsavināt piespiedu kārtā vienīgi tad, ja tie nepieciešami sabiedrības vajadzību nodrošināšanai, bet citos gadījumos valsts varot izmantot savas pirmpirkuma tiesības, lai atgūtu kontroli pār ezeru, kas pārpratuma dēļ nokļuvis privātpersonas īpašumā. 4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu tiesvedība lietā izbeidzama, jo Publisko ezeru sarakstā ietvertie ūdeņi var būt gan valsts, gan privātpersonu īpašumā un apstrīdētās normas neparedz nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Civillikuma 1104. panta pirmais teikums tiešā veidā paredzot, ka publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl īpašuma tiesību uz tiem nav privātpersonai. Tādējādi Publisko ezeru sarakstā esošo ezeru platībā ietilpstot gan valsts, gan privātpersonu īpašums. Apstrīdēto normu patiesās jēgas noskaidrošanai izskatāmajā lietā vajagot piemērot citstarp tiesību normu vēsturisko interpretāciju. Civillikuma I pielikums (1102. pantam) "Publisko ezeru un upju saraksts" ticis precizēts un veidots pēc noteiktiem kritērijiem, ņemot vērā dažādos publisko ūdeņu izmantošanas veidus, proti: ūdenstilpi šķērso vai gar to iet valsts robeža, ūdenstilpe ir dabas lieguma teritorijā, ūdenstilpei ir liela zivsaimnieciska nozīme, ūdenstilpe tiek izmantota kā dzeramā ūdens ņemšanas vieta, ūdenstilpe tiek plaši izmantota rekreācijai. Apstrīdētajās normās minētie ezeri esot saistīti tieši ar valsts robežas aizsardzības vajadzībām. No likumprojekta "Grozījumi Civillikumā" (reģ. Nr. 582) izstrādes materiāliem izrietot, ka ir notikušas diskusijas par publisko ūdeņu sarakstā iekļaujamo ūdeņu piederību un nepieciešamību apsvērt jautājumu par zaudējumu atlīdzināšanu tādos gadījumos, kad šajā sarakstā tiek ietverti privātpersonām piederoši ūdeņi. Likumprojekta izstrādes gaitā esot apkopota un sniegta informācija par šajā sarakstā iekļauto ezeru tiesisko statusu un zemes īpašniekiem. Precizējot šo sarakstu, esot ņemta vērā ūdenstilpes nozīme no valstiskā viedokļa, kā arī tas, ka ezera publiskais statuss neizslēdz iespēju, ka tā daļa atrodas privātā īpašumā, kā tas bijis 1937. gadā. Kāda ezera iekļaušana sarakstā pati par sevi nemainot ūdeņu īpašuma piederību un neizslēdzot šo ūdeņu atrašanos privātīpašumā, tātad pati par sevi neparedzot īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Likumdevēja mērķis, precizējot Publisko ezeru sarakstu, tostarp iekļaujot tajā apstrīdētajās normās minētos ezerus, neesot bijis nekustamo īpašumu atsavināšana sabiedrības vajadzībām. Nekustamā īpašuma atsavināšana sabiedrības vajadzībām esot iespējama tikai izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma pamata un pret taisnīgu atlīdzību, bet šajā gadījumā tas neesot noticis. Īpašuma tiesības uz konkrētajiem publiskajiem ūdeņiem joprojām esot privātpersonām, kā tas izrietot arī no Civillikuma 1104. panta pirmā teikuma. Izskatāmajā lietā esot būtiski ņemt vērā apstrīdēto normu vietu tiesību sistēmā un saikni ar citām tiesību normām. Likumdevējs esot izstrādājis tādu saskanīgu normatīvo tiesību aktu sistēmu, kurā paredzami un taisnīgi noregulēts publisko ūdeņu statuss un kārtība, kādā atsavināma zeme zem publiskajiem ūdeņiem. Zemes pārvaldības likuma 15. panta trešajā daļā esot noteiktas valsts pirmpirkuma tiesības gadījumā, ja privātpersona atsavina zemi zem publiskajiem ūdeņiem. Minētā likuma izstrādes laikā esot norādīts, ka zemes reformas rezultātā publiskie ūdeņi var piederēt arī privātpersonām. Tāpēc zem publiskajiem ūdeņiem esošās zemes atsavināšana esot iespējama tikai pēc pašreizējā īpašnieka attiecīga gribas izpauduma un pret taisnīgu atlīdzību. Apstrīdētās normas neregulējot ar īpašuma tiesību pāreju saistītus jautājumus, neesot vērstas uz nekustamā īpašuma atsavināšanu vai kādu citu negatīvu mantisko seku radīšanu zem publiska ezera esošās zemes īpašniekam. Tātad apstrīdētās normas arī neparedzot personai Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojumu. Ņemot vērā to, ka izskatāmā lieta ierosināta pēc tiesas pieteikumiem, un konstatējot, ka nepastāv Satversmē ietverto pamattiesību aizskārums, neesot pamata vērtēt arī apstrīdēto normu atbilstību no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas atvasinātajiem un Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajiem vispārējiem tiesību principiem. Saeima uzskata, ka Pieteikumu iesniedzējas izskatīšanā esošās civillietas būtībā ir izšķiramas, apstrīdētās normas interpretējot un piemērojot atbilstoši Satversmei, pašu normu jēgai un likumdevēja paustajai gribai. 5. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 105. pantam. Jēdziens "publiskie ūdeņi" neesot sinonīms jēdzienam "valsts īpašums", kas nepārprotami noteikts arī Civillikuma 1104. pantā. Praksē ne visi valsts īpašumā ietilpstošie ūdeņi esot noteikti par publiskajiem ūdeņiem un ietverti Publisko ūdeņu sarakstā. Savukārt daļa, piemēram, no Kamenkas ezera arī pirms tās iekļaušanas šajā sarakstā bijusi valsts īpašums. Tāpēc tiesībsargs nepiekrīt Augstākās tiesas judikatūrā esošajai atziņai, ka Civillikuma 1104. panta norāde uz privātas personas īpašuma tiesībām attiecināma tikai uz gadījumu, kad daļa upes ir publiskais jeb valsts īpašums, bet pārējā daļa - privāts īpašums. Civillikuma 1104. pantā pieļautais izņēmums par publisko ūdeņu atrašanos privātpersonu īpašumā esot attiecināms tikai uz tām personām, kam šādas tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā, kā tas noteikts Civillikuma 994. pantā. Savukārt, lai valstij rastos īpašuma tiesības uz zemi zem publiskajiem ūdeņiem, nepietiekot ar to vien, ka šie ūdeņi iekļauti Publisko ezeru sarakstā. Tomēr ūdenstilpe varot tikt atsavināta zemes īpašniekam un šīs tiesības nostiprināmas zemesgrāmatā. Līdz ar Zemes pārvaldības likuma pieņemšanu likumdevējs esot akceptējis to, ka zeme zem publiskajiem ūdeņiem var būt nonākusi privātpersonu īpašumā. Tas, iespējams, noticis erozijas procesu rezultātā vai zemes reformas laikā pieļauto kļūdu dēļ. Pēc tiesībsarga ieskata, arī privātpersonām piederoši ūdeņi var tikt atzīti par publiskiem ūdeņiem. Ar ūdeņu iekļaušanu Publisko ezeru sarakstā tiekot nevis mainīts zemes īpašnieks, bet gan norādīts uz publiskas lietas statusu. Tas nozīmējot īpašuma tiesību apgrūtinājumu un ūdens lietošanas tiesības ikvienam. Tāpēc neesot pamata uzskatīt, ka būtu notikusi nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām. Ja valsts vēlas iegūt īpašumā zemi zem ezeriem, tam esot paredzēta atsevišķa nekustamā īpašuma atsavināšanas procedūra. 6. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. pantam. Civillikums attiecībā uz ūdeņiem paredzot divas īpašuma formas - publisko jeb valsts īpašumu un privāto īpašumu. Publiskie ūdeņi esot viens no publiskā valsts īpašuma veidiem. Publisko ūdeņu saraksts varot tikt paplašināts, tajā pilnībā ieskaitot kādam piederošus privātos ūdeņus, daļēji ieskaitot kādam piederošus privātos ūdeņus vai ierobežojot pastāvošās (privātās) ietaises. Tieslietu ministrija nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam un atsaucas uz Augstākās tiesas judikatūru, proti, uz to, ka visi Publisko ezeru sarakstā iekļautie publiskie ezeri un publiskās upes vai to daļas ir valsts īpašums un to atrašanās privātpersonu īpašumā nav iespējama. Civillikuma 1104. panta pirmā teikuma norāde par privātas personas īpašuma tiesībām esot attiecināma uz gadījumu, kad tikai daļa no upes ir publisks jeb valsts īpašums, bet pārējā daļa atrodas privātā īpašumā. Apstrīdētajās normās minētie ezeri esot publiski jeb valstij piederoši ezeri kopš 1998. gada 10. jūnija, jo saskaņā ar Civillikuma 1477. panta otro daļu lietu tiesības, kas pastāv uz likuma pamata, esot spēkā arī bez ierakstīšanas zemesgrāmatā. Tāpēc, iekļaujot privātus ūdeņus publiskajos, vajagot piemērot 1992. gada 15. septembra likumā "Par nekustama īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedrības vajadzībām" noteikto kārtību nekustamā īpašuma atsavināšanai valsts vai sabiedrības vajadzībām. Turklāt arī Civillikuma 1103. panta otrais teikums norādot, ka tādā gadījumā, ja, iekļaujot privātus ūdeņus publiskajos, kādai personai tiek nodarīti zaudējumi, tai pienākas samērīga atlīdzība no valsts. Tātad apstrīdētās normas paredzot nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām. Vērtējot, vai tika ievērota nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanas procedūra, esot ņemts vērā nosacījums, ka tā notikusi uz atsevišķa likuma pamata. Tomēr attiecīgā likuma pieņemšanas procesā neesot nodrošinātas privātpersonu tiesības tikt uzklausītām. Likumdevējs arī neesot pamatojis to, kāpēc publiskajiem ezeriem tieši tik lielā platībā jābūt sabiedrības īpašumā un kādu sabiedrības vajadzību nodrošināšanai tie nepieciešami. Tāpēc neesot iespējams apgalvot, ka šāda īpašuma atsavināšana notikusi tikai izņēmuma kārtā. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, esot norādījis, ka privāto ūdeņu iekļaušana publisko ūdeņu sarakstā var radīt privātpersonām zaudējumus, jo publiskie ūdeņi ir pieejami un izmantojami lielākam iedzīvotāju skaitam vai arī tos izmanto tikai valsts. Tomēr attiecīgās privātpersonas neesot saņēmušas taisnīgu atlīdzību, tiesības uz kuru izrietot no Satversmes 105. panta ceturtā teikuma un Civillikuma 1103. panta otrā teikuma. Tieslietu ministrija papildus vērš uzmanību uz to, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir izstrādājusi likumprojektu "Grozījumi Civillikumā", kas paredzot precizēt Civillikuma I un II pielikumu atbilstoši jaunajam administratīvi teritoriālajam iedalījumam, kā arī precizēt atsevišķu publisko ūdeņu nosaukumus atbilstoši valsts valodas prasībām. Tieslietu ministrija esot izteikusi iebildumus un lūgusi precizēt arī redakcijas attiecībā uz privātpersonu īpašuma tiesībām uz publiskajiem ūdeņiem. 7. Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas neparedz Satversmes 1. un 105. pantā ietverto pamattiesību ierobežojumu. Publisko ezeru sarakstā tiekot iekļauti tie ezeri, kuri ir būtiski no sabiedrības kopējo interešu viedokļa, lai nodrošinātu brīvu pieeju šāda veida dabas resursiem. Ar 1998. gada Grozījumiem Civillikumā publisko ūdeņu statuss papildus esot noteikts vēl vairākiem ezeriem, no kuriem 17 ezeros daļa teritorijas bijusi privātpersonu īpašumā. Izskatāmās lietas pamatā esošajās civillietās gan būtu pamats vērtēt katru individuālo gadījumu, kad privātpersonas savā īpašumā ieguvušas daļu no zemes zem publiskajiem ezeriem. Būtu vērtējams tas, cik tiesiski šīs personas ieguvušas šādas tiesības, proti, vai šāda īpašuma tiesību pāreja notikusi pirms vai pēc ezera iekļaušanas Publisko ezeru sarakstā. Mūsdienās pieeja ūdeņu tiesiskā statusa noteikšanai attīstoties tādā virzienā, kas faktiski dalījumu publiskos un privātos ūdeņos padara nebūtisku. Pēc būtības visu ūdeņu lietošana tiekot regulēta sabiedrības interesēs, ņemot vērā vides aizsardzības prasības, neatkarīgi no šo ūdeņu juridiskās piederības, jo ūdens kā substance nevarot būt par īpašuma tiesību objektu. Arī Ūdens apsaimniekošanas likuma prasības esot saistošas gan privātpersonām, kuru īpašumā ir ūdenstilpes, gan valstij kā publisko ūdeņu īpašniekam. Personas, kuru īpašumā ir daļa no zemes zem publiskā ezera, varot turpināt ūdens izmantošanu savām vajadzībām un mērķiem, ja tie atbilst ūdens resursu pārvaldības normatīvajā regulējumā noteiktajam, kas savukārt atbilst Satversmes 105. pantam. Likumdevējs esot atzinis, ka īstenotās zemes reformas un pieņemto Civillikuma grozījumu rezultātā izveidojusies tāda situācija, ka zeme zem publiskajiem ūdeņiem atsevišķos gadījumos var atrasties privātpersonu īpašumā. Zemes pārvaldības likumā esot noteikts, ka valsts var iegūt īpašuma tiesības uz zemi zem publiskajiem ūdeņiem, izmantojot savas pirmpirkuma tiesības. Tāpēc zem publiskajiem ūdeņiem esošās zemes atsavināšana varot notikt tikai pēc pašreizējā īpašnieka gribas izpauduma un pret taisnīgu atlīdzību. Tomēr esot iespējama arī īpašuma vai tā daļas piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām atbilstoši Satversmes 105. panta ceturtā teikuma nosacījumiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija arī informē, ka šobrīd ir izstrādāts likumprojekts "Grozījumi Civillikumā" un tā mērķis esot precizēt Civillikumā ietverto Publisko ezeru sarakstu atbilstoši aktuālajam administratīvi teritoriālajam iedalījumam, kā arī precizēt publisko ūdenstilpju nosaukumus, taču citas izmaiņas neesot plānotas. 8. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim un uzskata, ka izskatāmajā lietā būtu jāvērtē apstrīdēto normu pieņemšanas process un likumdevēja sniegtais pamatojums, kā arī šo normu piemērošana kopsakarā ar Civillikuma 1103. un 1104. pantu. Ar 1998. gada Grozījumiem Civillikumā Publisko ezeru sarakstā esot iekļauti ezeri, kuri pirms tam nav bijuši publiski un daļa no zemes zem kuriem bijusi privātpersonu īpašumā. 9. Pieaicinātā persona - Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa, kurai no 2019. gada 1. jūnija pievienota Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas zemesgrāmatu nodaļa, - informē: praksē ir izveidojusies tāda situācija, ka zeme zem publiskajiem ūdeņiem pieder privātpersonām. Civillikumā zeme un ūdeņi esot divi savstarpēji nodalīti jēdzieni, jo zeme šā likuma izpratnē esot tikai līdz krastam, bet tālāk esot ūdeņi, nevis zeme zem ūdeņiem. Īpašuma tiesību atjaunošanas un privatizācijas procesā, dažādi interpretējot Civillikuma normas, esot atjaunotas īpašuma tiesības un privatizācija aptvērusi ne tikai zemi līdz ezera ūdeņiem, bet arī zemi zem ezeriem, kuri īpašuma tiesību atjaunošanas laikā vēl nebija iekļauti Publisko ezeru sarakstā. Turklāt šīs īpašuma tiesības nostiprinātas zemesgrāmatā. Pieņemot Zemes pārvaldības likumu, valsts esot atzinusi šo privatizācijas procesā pieļauto kļūdu un noteikusi mehānismu, atbilstoši kuram zeme zem publiskajiem ūdeņiem var pāriet valsts īpašumā. Atbilstoši Zemes pārvaldības likumā noteiktajam zem publiskajiem ūdeņiem esošās zemes atsavināšana šobrīd esot iespējama tikai pēc īpašnieka attiecīga gribas izpauduma un pret taisnīgu atlīdzību atbilstoši Civillikuma 1103. panta otrajam teikumam. Īpašuma tiesības, kas nostiprinātas zemesgrāmatā, baudot tiesisko aizsardzību. Civillikuma I pielikuma (1102. pantam) 1. nodaļas attiecīgais punkts, ar kuru kāds ezers iekļauts Publisko ezeru sarakstā, pats par sevi nevarot būt pamats iegūto zemes īpašuma tiesību aizskārumam un tiesību dzēšanai zemesgrāmatā. Tiesiskās sekas pēc privāto ūdeņu iekļaušanas publisko ūdeņu sarakstā esot saistītas ar to, ka valsts iegūst īpašuma tiesības, ciktāl tās jau nav nostiprinātas privātpersonai. Privāto ūdeņu iekļaušana publisko ūdeņu sarakstā nevarot izpausties kā īpašuma tiesību izbeigšanās privātpersonām, kuras savas īpašuma tiesības ieguvušas zemes reformas laikā, citstarp arī tāpēc, ka tiesību aktos šobrīd ir noteikts mehānisms šādas situācijas novēršanai. 10. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu notāru padome - pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajiem argumentiem par tiesvedības izbeigšanu lietā. Interpretējot Civillikuma 1102. pantu un citas saistītās tiesību normas, esot jāņem vērā, ka šīs normas iekļautas likuma nodaļā, kurā regulēti īpašuma aprobežojumi, tostarp ūdeņu lietošanas tiesību aprobežojumi. Civillikuma 1102. pants nosakot ūdeņu iedalījumu publiskajos un privātajos, tomēr šī klasifikācija tiekot lietota tikai ūdeņu lietošanas kontekstā, nevis nosakot īpašuma tiesības uz zemi zem ezera. Civillikuma