10. Article

Ja ir apstrīdēta normas atbilstība vairākām augstāka juridiska spēka normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 8. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka izskatāmajā lietā apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 96. un 110. pantam ir vērtējama to kopsakarā. Satversmes 110. pants aizsargājot ģimenes, kurās vecāku un bērnu attiecības izveidojušās, ieceļot bērnam aizbildni. Turklāt šajā pantā esot ietverts arī valsts pozitīvais pienākums palīdzēt bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Savukārt Satversmes 96. panta kontekstā esot aplūkojams ierobežojums, kas liedz personai iegūt aizbildņa statusu, jo ikvienai personai esot tiesības pretendēt uz aizbildņa statusa iegūšanu un centieni uzņemties atbildību un aprūpi par bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, esot privātautonomijas izpausmes forma. Ja likumā ietvertie kritēriji automātiski izslēdz kādu personu no šā procesa, tad tiekot ierobežotas personas tiesības pretendēt uz aizbildņa statusu. Tādējādi, atsakot personai iespēju kļūt par aizbildni, esot ierobežotas personas tiesības, kas izriet no Satversmes 96. un 110. panta. Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums nav aplūkojams Satversmes 96. panta tvērumā. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa, lai izskatāmajā lietā noteiktu efektīvāko pieeju apstrīdētās normas atbilstības vērtēšanai, visupirms noskaidros Satversmes 96. un 110. panta tvērumu kontekstā ar šīs lietas apstākļiem. 10.1. Satversmes 96. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību." Kā atzinusi Satversmes tiesa, Satversmes 96. pantā konkretizētās tiesības ir nesaraujami saistītas ar Satversmes ievada ceturtās rindkopas pirmajā teikumā ietverto konstitucionālo aksiomu: Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Personas privātā dzīve ir tā cilvēka eksistences sfēra, kurā indivīds kā saprātīga būtne un demokrātiskas tiesiskas valsts augstākā vērtība īsteno savu brīvību. Šī brīvības īstenošana ir personas autonomijas un pašnoteikšanās izpausme, kas veido attiecīgās personas privāto dzīvi. Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, ģimenes aizsardzību no nepamatotas iejaukšanās, kā arī tiesības dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt un pilnveidot savu personību, tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem un ārpasauli, tiesības identificēties ar noteiktu sociālo grupu un veidot saziņu ar citiem cilvēkiem, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 8. un 9. punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.1. punktu). No Satversmes 89. panta izriet likumdevēja mērķis panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Tāpēc Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī var kalpot par konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu Satversmē ietverto pamattiesību un demokrātiskas tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 18. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību aizsargā cilvēku kā personu, viņa attīstību, tiesības veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem, it īpaši emocionālajā sfērā, un ārpasauli (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1992. gada 16. decembra sprieduma lietā "Niemietz v. Germany", pieteikums Nr. 13710/88, 29. punktu, 2002. gada 29. aprīļa sprieduma lietā "Pretty v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 2346/02, 61. punktu un 2003. gada 28. janvāra sprieduma lietā "Peck v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 44647/98, 57. punktu). Tiesības uz privātautonomiju var aptvert arī personas publiska rakstura mijiedarbību ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2001. gada 25. septembra sprieduma lietā "P.G. and J.H. v. the United Kingdom", pieteikums Nr. 44787/98, 56. un 57. punktu). Turklāt tās aptver tiesības uz privātumu - indivīda tiesības attīstīt savu sociālo identitāti, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2017. gada 5. septembra sprieduma lietā "Bărbulescu v. Romania", pieteikums Nr. 61496/08, 70. punktu). Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību aizsargā personu no nepamatotas iejaukšanās tās ģimenes dzīvē, bet negarantē tiesības izveidot ģimeni (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 4. oktobra sprieduma lietā "Harroudj v. France", pieteikums Nr. 43631/09, 40. un 41. punktu un Lielās palātas 2017. gada 24. janvāra sprieduma lietā "Paradiso and Campanelli v. Italy", pieteikums Nr. 25358/12, 140. un 141. punktu). Vēlme izveidot ģimeni pati par sevi arī nav aplūkojama kā tiesības dzīvot pēc sava prāta vai atbilstoši saviem ieskatiem pilnveidot savu personību (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 26. februāra sprieduma lietā "Fretté v. France", pieteikums Nr. 36515/97, 32. punktu). Ievērojot Satversmes tiesas judikatūru un konkretizējot Satversmes 96. pantu kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu, secināms, ka Satversmes 96. pants aizsargā gan personas brīvību veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, gan ģimeni no nepamatotas iejaukšanās, taču pats par sevi neaizsargā personas vēlmi īstenot konkrēta bērna ārpusģimenes aprūpi. 10.2. Satversmes 110. pants nosaka: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības." Satversmes 110. pants ietver ģimenes tiesības uz īpašu valsts atbalstu un aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 8. punktu). Likumdevēja pienākums nodrošināt ģimenes juridisko aizsardzību prasa noregulēt pastāvošo ģimenes attiecību dalībnieku personiskās un mantiskās attiecības. Savukārt pienākumu nodrošināt ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību un atbalstu likumdevējs var izpildīt, konkretizējot likumā ģimenes tiesības uz īpašu aizsardzību un atbalstu, proti, paredzot likumā dažādus ģimenes aizsardzības un atbalsta pasākumus (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-34-03 10.1. punktu). Valstij ir jāaizsargā ikviena ģimene (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 13. punktu). Satversmes tiesa atzinusi, ka ģimene ir sociāla institūcija, kas balstās uz sociālajā realitātē konstatējamām ciešām personiskām saitēm, kuru pamatā ir sapratne un cieņa. Pat nepastāvot bioloģiskai saiknei vai juridiski atzītām bērna un vecāka attiecībām, starp bērnu un personu, kas šo bērnu aprūpējusi, var pastāvēt faktiskas ģimenes attiecības. Ciešu personisku saišu pastāvēšana starp personām izriet no to noslēgtās laulības vai radniecības fakta, tomēr sociālajā realitātē ciešas personiskas saites rodas arī citos veidos (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.2.2. punktu un 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 12.1. punktu). Turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka ģimenes attiecības var izveidoties arī tādos gadījumos, kad bērna audzināšanu nodrošina personas, kuras nav viņa vecāki, bet īsteno vecāku nodrošinātai aprūpei pielīdzināmu bērna audzināšanu un kurām tā rezultātā izveidojas ciešas personiskas saites ar bērnu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 27. aprīļa sprieduma lietā "Moretti and Benedetti v. Italy", pieteikums Nr. 16318/07, 49. un 50. punktu, 2012. gada 17. janvāra sprieduma lietā "Kopf and Liberda v. Austria", pieteikums Nr. 1598/06, 35. un 36. punktu, 2012. gada 4. oktobra sprieduma lietā "Harroudj v. France", pieteikums Nr. 43631/09, 41. punktu un 2019. gada 9. aprīļa sprieduma lietā "V.D. and Others v. Russia", pieteikums Nr. 72931/10, 90.-93. punktu). Tādējādi Satversmes 110. panta tvērumā ietilpst arī tādu faktisku ģimeņu aizsardzība, kuras izveidojušās bērna ārpusģimenes aprūpes procesā, kurā īstenota vecāku nodrošinātai aprūpei pielīdzināma bērna audzināšana. Satversmes 110. pants paredz arī valsts pienākumu īpaši palīdzēt bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Turklāt, īstenojot šo pienākumu, valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Bērna tiesību konvencijas 20. pantā noteikts, ka bērnam, kuram īslaicīgi vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kuru viņa paša interesēs nedrīkst atstāt ģimenē, ir tiesības uz īpašu valsts aizsardzību un palīdzību. Dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem nodrošina šādam bērnam alternatīvu aprūpi. Apsverot visas iespējas, ir jāņem vērā bērna audzināšanas vēlamā pēctecība un viņa etniskā izcelsme, reliģiskā un kultūras piederība, kā arī valoda. Bērna tiesību konvencijas 20. pantā noteiktā prasība ietver valsts pienākumu nekavējoties nodrošināt ikvienam bērnam, kas palicis bez ģimenes gādības, bērna vislabākajām interesēm atbilstošu alternatīvu aprūpi. Lai tā būtu nodrošināta, alternatīvās aprūpes iespējām jābūt efektīvām un piemērotām gan ārkārtas, gan īstermiņa un ilgtermiņa problēmu risināšanai. Valstij iespēju robežās jānodrošina bērna uzaugšana ģimeniskā vidē līdz ar viņa vajadzībām atbilstošu aprūpi. Tas nozīmē vismaz to, ka tiek īstenotas bērna tiesības uz veselību un izglītību, kā arī atbilstošu dzīves apstākļu nodrošināšanu un viņa aizsardzību no jebkāda veida vardarbības. Savukārt no tā izriet valsts pienākums veikt pienācīgu jebkuras šādu bērna aprūpi nodrošinošas personas sākotnējo pārbaudi un uzraudzību. Turklāt tieši valsts ir atbildīga par to, lai alternatīvā aprūpe visā tās laikā atbilstu bērna vislabākajām interesēm. Šādai aprūpei ir jāveicina ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna cilvēka cieņas ievērošana. Tāpēc visu konkrēto apstākļu novērtēšanā ir būtiski ievērot individuālas pieejas principu, proti, pēc iespējas ņemt vērā tieši konkrētā bērna intereses (sk.: Tobin J. Article 20. Special Protection for Children Deprived of Their Family Environment. In: Tobin J. (Ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary. Oxford: Oxford University, 2019, pp. 725-758). Tādējādi Satversmes 110. pantā ir ietverts valsts pienākums nodrošināt aizsardzību arī tādai ģimenei, kas izveidojusies bērna ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā. Turklāt šis pants paredz valsts pozitīvo pienākumu palīdzēt ikvienam bez vecāku gādības palikušam bērnam un pienākumu nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna vislabāko interešu aizsardzību, cik vien tas iespējams, veicinot viņa uzaugšanu ģimeniskā vidē. 10.3. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka gadījumos, kad starp bērnu un pieaugušo izveidojušās faktiskas ģimenes attiecības, valstij jānodrošina to juridiska aizsardzība tādā veidā, lai, bērnam integrējoties ģimenē, šīs attiecības arī turpmāk varētu attīstīties, vienlaikus ievērojot bērna vislabākās intereses. Šādi valsts pienākumi ģimenes juridiskās aizsardzības aspektā ir ietverti Satversmes 110. pantā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 16.3.2. punktu). Satversmes 96. pants aizsargā personas brīvību veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, kā arī aizsargā ģimeni no nepamatotas iejaukšanās. Tātad šajā pantā ir ietverts valsts negatīvais pienākums ģimenes aizsardzības kontekstā. Savukārt Satversmes 110. pantā ietvertas pamattiesības uz ģimenes aizsardzību valsts pozitīvā pienākuma aspektā, proti, ir noteikts valsts pienākums izveidot ģimenes aizsardzības sistēmu. Tāpat šajā pantā ietverts arī valsts pozitīvais pienākums nodrošināt ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna aizsardzību, atbilstoši bērna vislabākajām interesēm veicinot viņa uzaugšanu ģimeniskā vidē. Saeima atbildes rakstā norāda, ka valsts neliedz pieteicējai šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā nedz dzīvot kopā ar savu laulāto, nedz arī ar otra laulātā aizbildnībā esošajiem bērniem veidot ģimeniskas attiecības un pilnvērtīgi baudīt ģimenes dzīvi. Arī Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka pieteicējas potenciāli aizbilstamie bērni faktiski jau dzīvo viņas ģimenē. Tomēr, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, aizbildņa statusa piešķiršana pieteicējai nodrošinātu ģimenes juridisku aizsardzību un efektīvāku bērna tiesību īstenošanu, bērnu aprūpi un uzraudzību, jo tad ne tikai faktiski, bet arī tiesiski to īstenotu abi aizbildņi. Pieteikuma iesniedzēja nav norādījusi, ka šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā būtu konstatēti tādi apstākļi, kas ļautu secināt, ka apstrīdētā norma pieteicējai minētajā administratīvajā lietā ierobežo Satversmes 96. pantā ietvertās pamattiesības, proti, tiesības uz ģimenes neaizskaramību vai brīvību veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Pieteikuma iesniedzējas argumenti pēc būtības ir vērsti nevis uz to, ka būtu nepamatoti ierobežotas Satversmes 96. pantā ietvertās personas pamattiesības, bet gan uz to, ka netiekot pienācīgi pildīts valsts pozitīvais pienākums nodrošināt aizsardzību bez vecāku gādības palikušam bērnam un tādām faktiskām ģimenes attiecībām, kas izveidojušās bērna ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā. Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma neierobežo personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, kas ietvertas Satversmes 96. pantā, un tāpēc atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedība lietā šajā daļā nav turpināma. 10.4. Valsts pienākumi ģimenes un bez vecāku gādības palikušu bērnu aizsardzības aspektā ir ietverti Satversmes 110. pantā. Proti, valstij ir pienākums nodrošināt ģimenes un ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna aizsardzību. Bērna vislabākajām interesēm atbilstošas ārpusģimenes aprūpes nodrošināšana ir viens no veidiem, kā likumdevējs var ne vien pildīt tam Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu īpaši palīdzēt bez vecāku gādības palikušiem bērniem, bet arī aizsargāt tādas faktiskas ģimenes, kuras izveidojušās, personām audzinot bērnu tādā veidā, kas pielīdzināms vecāku nodrošinātai bērna aprūpei. Šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā tiek vērtēts jautājums par personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai. Apstrīdētās normas piemērošana ietekmē aizbildņa iecelšanu bērnam un tādējādi arī bērna iespējas atbilstoši viņa vislabākajām interesēm uzaugt ģimeniskā vidē. Taču, lai noskaidrotu, vai valstij ir no Satversmes 110. panta izrietošs pienākums veikt pasākumus konkrētu ģimeņu aizsardzībai, izšķirošais ir tas apstāklis, vai konkrētajā gadījumā pastāv ģimeniskas attiecības (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 28. jūnija sprieduma lietā "Wagner and J.M.W.L. v. Luxembourg", pieteikums Nr. 76240/01, 117. punktu un 2019. gada 9. aprīļa sprieduma lietā "V.D. and Others v. Russia", pieteikums Nr. 72931/10, 90.-93. punktu). Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka pieteicēja šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā un viņas laulātais regulāri pavada laiku kopā ar bērniem un starp bērniem un abiem laulātajiem ir izveidojusies cieša emocionālā saikne un uzticība. Pieteicējas laulātais esot ieguvis bērnu aizbildņa statusu, un faktiski bērni jau pusgadu dzīvojot pieteicējas ģimenē (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4. lp.). Satversmes tiesa nepārvērtē administratīvo tiesu veikto apstākļu novērtējumu (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 7. punktu). Tādējādi izskatāmajā lietā nav pamata apšaubīt to, ka starp pieteicēju šīs lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā un potenciāli aizbilstamajiem bērniem ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā ir izveidojušās faktiskas ģimeniskas attiecības. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina, ka izskatāmajā lietā tai jāizvērtē, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījusi tai Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu aizsargāt ikvienu bez vecāku gādības palikušu bērnu un ģimeni, kas izveidojusies ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā. Līdz ar to tiesvedība lietā daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 96. pantam ir izbeidzama, bet Satversmes tiesa izvērtēs, vai valsts, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījusi tai Satversmes 110. pantā noteikto pienākumu nodrošināt aizsardzību ikvienam bērnam, kas palicis bez vecāku gādības, un ģimenei, kas izveidojusies ārpusģimenes aprūpes īstenošanas rezultātā.