12. Article

Saeimas Juridiskās komisijas 2015. gada 18. februāra un 20. maija sēžu protokolus lietas materiālu 2. sēj. 66.-70., 77.-81. lp. un šo sēžu audioierakstus lietas materiālu 4. sēj.). Likumprojektā ietvertais absolūtais aizliegums būt par aizbildni tādai personai, kas izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, komisijas sēdēs tika apspriests, vien diskutējot par to, vai ir pamatoti bāriņtiesai vērtēt arī tāda potenciālā aizbildņa atbilstību likuma prasībām, kuru testamentā iecēlis bērna vecāks. Likumprojekta otrajā lasījumā deputāti par minēto absolūto aizliegumu nediskutēja (sk. 12. Saeimas 2015. gada 11. jūnija sēdes stenogrammu). Savukārt likumprojekta trešajā lasījumā, apspriežot to, vai ir pamatoti bāriņtiesai vērtēt arī tāda potenciālā aizbildņa atbilstību likuma prasībām, kuru testamentā iecēlis bērna vecāks, Juridiskās komisijas referente norādīja: bāriņtiesai būtu rūpīgāk jāpievēršas ikviena potenciālā aizbildņa vērtēšanai, tostarp jāizvērtē, vai testamentā norādītā persona nav sodīta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas (sk. 12. Saeimas 2015. gada 29. oktobra sēdes stenogrammu). Saeima atbildes rakstā norāda, ka likumdevēja mērķis bija pilnveidot aizbildnības regulējumu un noteikt tādus aizbildnības ierobežojumus, kas bērnu drošības interesēs maksimāli novērstu iespējamību, ka bērns, kurš palicis bez vecāku gādības, aizbildnības rezultātā nonāk tādu personu ietekmē, kuras jau iepriekš ir pastrādājušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus. Proti, attiecīgā ierobežojuma mērķis bijis novērst iespējamību, ka bērns nonāk tādā vidē, kurā tiek pakļauts vardarbībai. Lai īstenotu šo mērķi, likumdevējs apstrīdētajā normā noteicis konkrētu veidu noziedzīgus nodarījumus, par kuriem sodītas personas nedrīkst būt aizbildņi. Tātad apstrīdētā norma esot pieņemta, lai pasargātu bērnus pat no vismazākā vardarbības riska. Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs apstrīdētajā normā noteikto absolūto aizliegumu ir paredzējis kā vienu no kompleksiem pasākumiem, kas vērsti uz bērnu aizsardzību no vardarbības. Satversmes tiesa jau iepriekš uzsvērusi, ka valstij ir pienākums veicināt ikviena bērna aizsardzību no vardarbības. Līdz ar to likumdevējs ir pamatojis šā absolūtā aizlieguma nepieciešamību.