17. Article

Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais aizliegums ir samērīgs, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai ar apstrīdēto normu var sasniegt tajā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķi (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 20. punktu). Likumdevējs tam Satversmes 110. pantā un Bērna tiesību konvencijas 19. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības izpilda, izstrādājot kompleksu pasākumu kopumu. Piemēram, par vardarbību pret bērnu personai iestājas likumā noteiktā atbildība, katrai personai ir pienākums ziņot kompetentai iestādei par vardarbību pret bērnu, un bērnu var šķirt no ģimenes, ja bērns tajā ir apdraudēts vardarbības dēļ (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 20. punktu un 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 17. punktu). Arī apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir viens no šādiem pasākumiem bērnu aizsardzībai no vardarbības. Apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma piemērošana veicina ikviena bez vecāku gādības palikuša bērna aizsardzību no vardarbības, liedzot būt par aizbildni un tādējādi nonākt ilgstošā saskarsmē ar bērnu tādai personai, kuras rīcība iepriekš bijusi vērsta uz citas personas apdraudējumu, pielietojot vardarbību vai ar to piedraudot. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais aizliegums ir piemērots mērķa - aizsargāt bērnu jeb citu cilvēku tiesības - sasniegšanai. Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais aizliegums ir piemērots tā mērķa sasniegšanai.