19. Article

Pamatojot apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma nepieciešamību, Saeima atbildes rakstā norāda: nosakot to noziedzīgo nodarījumu kategorijas, par kuru izdarīšanu notiesātajām personām nav piešķiramas tiesības pretendēt uz aizbildņa statusu, likumdevējs ir izšķīries par personas tiesības visvairāk saudzējošo absolūtā aizlieguma mērķa sasniegšanas līdzekli. Apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais aizliegums Civillikumā iekļauts ar 2015. gada 29. oktobra likuma "Grozījumi Civillikumā", kas stājās spēkā 2015. gada 3. decembrī, 18. pantu. Ar šo pantu likumdevējs izteica jaunā redakcijā Civillikuma 242. pantu. Šo grozījumu izstrādes procesā 11. Saeimā likumprojekts Nr. 1077/Lp11, kas ietvēra absolūto aizliegumu par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai būt par aizbildni, tika izskatīts un pieņemts pirmajā lasījumā. Šā likumprojekta anotācijā norādīts, ka Civillikuma 242. pantā noteiktais to personu uzskaitījums, kuras nevar būt par aizbildņiem, ir nepilnīgs, jo tas neatbilst Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešajai daļai un Saeimā 2012. gada 29. novembrī pieņemtajam likumam "Grozījumi Civillikumā", kas ir spēkā kopš 2013. gada 1. janvāra (sk. 11. Saeimai iesniegtā likumprojekta Nr. 1077/Lp11 "Grozījumi Civillikumā" anotāciju). 2014. gada 13. februārī, proti, dienā, kad likumprojekts Nr. 1077/Lp11 "Grozījumi Civillikumā" tika iesniegts 11. Saeimai, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešajā daļā bija noteikts aizliegums bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un citās tādās iestādēs, kurās uzturas bērni, strādāt citstarp tādām personām, kuras sodītas par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Satversmes tiesa 2021. gada 25. marta spriedumā lietā Nr. 2020-36-01 pēc būtības ir vērtējusi šāda aizlieguma atbilstību Satversmei un citstarp atzinusi, ka tā mērķis bijis proaktīvi un preventīvi pasargāt ikvienu bērnu no tādām personām, kuras izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus. Savukārt 2012. gada 29. novembra likuma "Grozījumi Civillikumā", kas stājās spēkā 2013. gada 1. janvārī, 38. pants paredzēja izteikt Civillikuma 163. pantu jaunā redakcijā, tostarp tā ceturtās daļas 1. punktā paredzot aizliegumu būt par adoptētāju personai, kura sodīta par tīšiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Pēc tam, kad Saeima ar 2015. gada 29. oktobra likuma "Grozījumi Civillikumā", kas stājās spēkā 2015. gada 3. decembrī, 2. pantu no Civillikuma 163. panta ceturtās daļas 1. punkta bija izslēgusi vārdu "tīšiem", Satversmes tiesa 2019. gada 5. decembra spriedumā lietā Nr. 2019-01-01 izvērtēja šā punkta daļas atbilstību Satversmei un citstarp secināja, ka tajā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķis bijis nodrošināt bērnu aizsardzību pret vardarbību. Tādējādi, kā izriet no likumprojekta Nr. 1077/Lp11 "Grozījumi Civillikumā" anotācijas, likumdevējs nepieciešamību noteikt absolūtu aizliegumu būt par aizbildni personai, kura izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, ir pamatojis ar vajadzību saskaņot to ar likumā jau noteiktiem identiskiem aizliegumiem attiecībā uz tiesībām būt par adoptētāju un tiesībām strādāt institūcijās, kurās uzturas bērni. Šie aizliegumi, ar kuriem saskaņots apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais aizliegums, bijuši vērsti uz ikviena bērna aizsardzību no vardarbības.