21. Article

Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja likumdevējs ir pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no šāda aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē. Likumdevējam, nosakot absolūto aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka tas ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. Tikai tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūto aizliegumu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3. punktu). Saeima uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē nav iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, un tam piekrīt arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. Savukārt Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli. Proti, to varot sasniegt, īstenojot Civillikuma 240. pantā un Bāriņtiesu likuma 29. pantā noteikto bāriņtiesas kompetenci individuāli izvērtēt personu, kas ieceļama par aizbildni. Par mazāk ierobežojošu līdzekli, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, varētu kalpot arī konkrēta termiņa noteikšana, pēc kura izbeigšanās persona, kas izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, tomēr varētu kļūt par aizbildni. Arī tiesībsargs, Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija un biedrība "Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija" piekrīt, ka vismaz atsevišķos gadījumos apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē iespējams sasniegt ar individuālu personas izvērtējumu. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka izņēmumi no absolūtā aizlieguma var būt dažādi, piemēram, gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj individuālu izvērtējumu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi, gan arī regulējums, kas nosaka periodisku aizlieguma nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2020-36-01 19.3.5. punktu). Satversmes tiesas uzdevums nav atrast piemērotāko no alternatīviem risinājumiem absolūtā aizlieguma mērķa sasniegšanai. Satversmes tiesai arī nav spriedumā jāuzskaita visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3.2. punktu). Civillikuma 240. pants paredz, ka visos gadījumos, kad risināms jautājums par aizbildņa iecelšanu, bāriņtiesai ir pienākums izvērtēt par aizbildni ieceļamās personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai. Bāriņtiesa raugās, lai par aizbildni ieceļamajai personai būtu aizbildņa pienākumu pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības, un izvērtē personas motivāciju kļūt par aizbildni, ģimenes locekļu savstarpējās attiecības, nodarbinātību, dzīves apstākļus, kā arī spēju pārstāvēt bērnu personiskajās un mantiskajās attiecībās. Turklāt, izvērtējot personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai, bāriņtiesa ņem vērā atzinumus par personas veselības stāvokli, ko sniedz ģimenes ārsts, kura veselības aprūpē persona atradusies vismaz sešus mēnešus, kā arī psihiatrs un narkologs (sk. Bāriņtiesu likuma 29. panta pirmo un otro daļu). Bāriņtiesa arī pastāvīgi uzrauga aizbildņu rīcību bērna personisko un mantisko tiesību un interešu nodrošināšanā (sk. Bāriņtiesu likuma 31. panta pirmo daļu) un nepieciešamības gadījumā lemj par aizbildņa atcelšanu vai atlaišanu no aizbildņa pienākumu pildīšanas (sk. Civillikuma 241. pantu, Bāriņtiesu likuma 32. panta pirmās daļas 3. punktu un 33. panta pirmo daļu). Tādējādi bāriņtiesa, ievērojot piesardzības principu, ir spējīga individuāli izvērtēt to, vai konkrētā persona, kas iepriekš izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, var radīt lielāku apdraudējumu bērna drošībai nekā nesodīta persona, turklāt bāriņtiesa jau pastāvīgi uzrauga to, vai bērna aizbildnība tiek īstenota atbilstoši bērna vislabākajām interesēm. Šādā individuālas izvērtēšanas procesā bāriņtiesai ir pienākums ievērot arī individuālas pieejas principu bērna viedokļa noskaidrošanā. Bērna viedoklim īpaša nozīme ir gadījumos, kad starp bērnu un potenciālo aizbildni jau ir izveidojušās ģimeniskas attiecības. No minētā secināms, ka bērna vislabāko interešu aizsardzību un apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma principam. Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl tā nosaka absolūtu aizliegumu par aizbildni būt personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, neatbilst Satversmes 110. pantam.