4. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. un 110. pantam tiktāl, ciktāl tā neparedz individuālu izvērtējumu gadījumā, kad persona bijusi sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, un šādu noziedzīgu nodarījumu izdarījusi, būdama nepilngadīga, vai persona ir bērna radinieks vai tāda persona, ar kuru bērns ilgstoši dzīvojis kopā nedalītā saimniecībā. Personas tiesības kļūt par aizbildni primāri esot analizējamas Satversmes 96. panta tvērumā, jo tās esot vērtējamas kā tiesības dzīvot savu dzīvi pēc sava prāta, piemēram, kļūstot par aizbildni un palīdzot bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī veidot un attīstīt attiecības ar citiem cilvēkiem, piemēram, kā aizbildnim uzņemot savā ģimenē ārpusģimenes aprūpē esošu bērnu. Savukārt gadījumā, kad persona tiek atzīta par atbilstošu aizbildņa pienākumu pildīšanai un iecelta par aizbildni, starp bērnu un aizbildni varot izveidoties tuvas ģimeniskas attiecības. Ņemot vērā to, ka ciešas personiskas saites starp bērnu un pieaugušo var izveidoties arī tad, ja bērns neaug ģimenē, apstrīdētā norma būtu izvērtējama arī Satversmes 110. panta tvērumā. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 96. un 110. pantam būtu vērtējama to kopsakarā. Apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums esot pieņemts ar likumu, un tam esot leģitīms mērķis - bērna tiesību un vislabāko interešu prioritāra nodrošināšana, lai ar proaktīvu un preventīvu rīcību pasargātu bērnu no vardarbības. Personas tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis - bāriņtiesas veikts individuāls izvērtējums - būtu pietiekams apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja tiesības kļūt par aizbildni būtu tikai bērnam tuvām personām. Tāpat par līdzekli, kas mazāk ierobežotu tādas personas tiesības, kura izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, būdama nepilngadīga, varētu uzskatīt bāriņtiesas veiktu individuālu izvērtējumu, un arī šis līdzeklis būtu pietiekams, lai sasniegtu apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Aizbildnības mērķis esot nevis garantēt personai tiesības kļūt par aizbildni, bet gan garantēt bez vecāku gādības palikušam bērnam viņa vislabākajām interesēm atbilstošu aprūpi pie viņam piemērota aizbildņa laikā, kamēr bērns nevar būt vecāku aizgādībā. Aizbildnība kā ģimeniska aprūpes forma nevarot būt pašmērķis, jo ikkatrā gadījumā jebkuras darbības veicamas, samērojot tās ar bērna vislabākajām interesēm. Līdz ar to esot nepieciešami likumdevēja noteikti kritēriji, kas attiecas uz personām, kuras vēlas uzņemties bērna aprūpi, un kas ietver zināmus ierobežojumus, lai preventīvi nodrošinātu bērna vislabāko interešu ievērošanu. Apstrīdētā norma tikusi pamatota ar nepieciešamību līdzvērtīgi citiem ciešā un ilgstošā saskarē ar bērnu esošām personām noteiktajiem ierobežojumiem nodrošināt bērnu drošību un prioritāri aizsargāt bērna tiesības. Likumdevējs pirms tam, kad noteicis ierobežojumu, kas liedz uzņemties aizbildņa pienākumus, jau esot veicis novērtējumu un sašaurinājis to personu un to noziedzīgo nodarījumu loku, uz ko šis ierobežojums attiecināms. Bāriņtiesas rīcībā nonākot visaptveroša informācija par personu, kura vēlas kļūt par aizbildni, tostarp arī par personības iezīmēm. Šī informācija varot būt pietiekama vispusīga izvērtējuma veikšanai un attiecīgi secināšanai, vai konkrētā persona atbilst aizbildņa pienākumu pildīšanai. Gadījumā, kad uz aizbildņa pienākumu pildīšanu pretendē persona, kas iepriekš bijusi sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, būtu obligāti pieprasāms psihologa atzinums par šīs personas veselības stāvokli. Tiesību normās, kas regulē jebkuru bez vecāku gādības palikuša bērna ārpusģimenes aprūpes formu un citstarp arī adopcijas lietas, attiecībā uz bērnam svešām personām tiekot saglabāti stingri ierobežojumi, kas atbilstot bērna tiesībām un vislabākajām interesēm. Personas, kas vēlas nodrošināt bērnam ārpusģimenes aprūpi, esot nošķiramas pēc konkrētās personas un konkrētā bērna tuvuma pakāpes. Ja par aizbildni varētu kļūt tikai un vienīgi bērnam tuvas personas, piemēram, bērna tuvākie radinieki vai personas, ar kurām viņš ilgstoši dzīvojis kopā nedalītā saimniecībā, tad individuāls izvērtējums būtu pietiekams apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Bērns pēc savas psiholoģiskās attīstības un emocionālā brieduma pakāpes neesot pielīdzināms pieaugušam cilvēkam. Bērns neizprotot sankciju un procesuālo darbību būtību. Tāpat esot jāņem vērā tieši bērnu izdarītiem likumpārkāpumiem raksturīgā motivācija, piemēram, intensīvais socializācijas un identitātes formēšanās process. Proti, bērnam esot svarīga piederības izjūta, piedzīvojumu meklēšana, vienaudžu atzinība. Indivīda smadzeņu daļa, kas atbild par spēju prognozēt savas rīcības sekas un uzņemties atbildību, turpinot attīstīties līdz pat 25 gadu vecumam. Nepilngadīga persona vēl tikai turpinot attīstīt spējas apzināties konkrētas rīcības iespējamās sekas, regulēt savas emocijas, organizēt, plānot savu rīcību, risināt dažādas problēmas. Tāpēc saistību starp nepilngadībā izdarītu noziedzīgu nodarījumu un tā izdarītāja turpmāko dzīvi un rīcību varot izsecināt tikai tādējādi, ka individuāli tiek izvērtēts katrs atsevišķais gadījums. Latvija esot uzņēmusies starptautiskās saistības, kas liek noteikt ierobežojumus tādu personu tiesībām izvēlēties profesiju un nodarbošanos, kuras ir bijušas sodītas par bērnu seksuālu izmantošanu vai seksuālu vardarbību. Tāpēc individuāls izvērtējums nekādā gadījumā nebūtu pieļaujams attiecībā uz personām, kas izdarījušas dzimumnoziegumu.