5. Article

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmei. Personas tiesības būt par bērna aizbildni esot iespējams noteikt ar mazāk ierobežojošu regulējumu, paredzot kritērijus, atbilstoši kuriem tiktu vērtēta potenciālā aizbildņa personība un kuri vienlaikus spētu nodrošināt arī bērna pasargāšanu no apdraudējuma. Aizbildņa iecelšanas tiesiskā regulējuma primārais mērķis esot aizsargāt bez vecāku gādības palikuša bērna intereses, nevis citas personas interesi būt par aizbildni. Taču, lemjot par aizbildņa statusa piešķiršanu un objektīvi izsverot personas piemērotību aizbildņa pienākumu pildīšanai, sodāmības fakts - neatkarīgi no tās dzēšanas vai noņemšanas - būtu obligāti vērtējams kopsakarā ar citiem personību raksturojošiem apstākļiem. Personas sodāmības fakts pats par sevi varot nebūt pietiekams pamats tam, lai konstatētu pastāvošu vai nākotnē iespējamu bērna apdraudējumu. Lai konstatētu, ka persona tiešām var apdraudēt bērnu, esot nepieciešams ņemt vērā kriminālprocesā un soda izciešanas laikā konstatētos apstākļus, laiku, ko persona pavadījusi sabiedrībā, neizdarot jaunu noziedzīgu nodarījumu vai citu likumpārkāpumu, personības izmaiņas laika gaitā, personas raksturu, attieksmi, uzvedību un rīcību, tostarp attiecībās ar bērniem. Iespējas veikt šādu individuālu un objektīvu izvērtējumu gan esot ierobežotas, proti, atkarīgas no tā, ciktāl persona, kura vēlas kļūt par aizbildni, ir atklāta un gatava sadarboties ar speciālistiem un institūcijām. Bāriņtiesas uzraudzība pār aizbildnību, tostarp uzraudzība pār bērna tiesību un interešu ievērošanu aizbildņa ģimenē, tiekot uzsākta ar brīdi, kad attiecībā uz konkrētu bērnu ir nodibināta aizbildnība un iecelts bērna aizbildnis. No šā brīža aizbildnis saskaroties ar vislielākajiem izaicinājumiem bērna aprūpē, un tad arī esot iespējams vērot patieso bērna un aizbildņa mijiedarbību. Turklāt izvērtējumam vajagot aptvert visu ģimeni. Ja vien potenciālais aizbildnis nav bērna radinieks un bērns nav atradies attiecīgās personas pastāvīgā aprūpē jau līdz aizbildnības nodibināšanai, tad bāriņtiesas iespējas paredzēt konkrētā bērna un viņa potenciālā aizbildņa mijiedarbību tādos apstākļos, kādi varētu pastāvēt aizbildnības laikā, esot ierobežotas. Aizbildnis esot persona, kas bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi atņemta iespēja augt savā ģimenē vai kura interesēs nav pieļaujama palikšana tajā, aizstāj vecākus līdz brīdim, kad bērns var atgriezties savā ģimenē. Praksē lielākoties aizbildnību uzņemoties un par aizbildni tiekot iecelts kāds no bērna radiniekiem. Aizbildnības nodibināšanas rezultātā bērnam primāri esot nodrošināma vispārēja labklājība, kā arī tiesību un interešu pārstāvība. Aizbildnības laikā starp bērnu un aizbildni varot izveidoties ģimeniskas attiecības, taču aizbildnības nodibināšanas rezultātā netiekot nodibināta ģimene juridiskā izpratnē un aizbildnis neiegūstot vecāka tiesības un pienākumus attiecībā uz bērnu. Tas, vai par aizbildni ieceļams arī otrs laulātais, lai arī viņš kā bērna vecāks varētu patstāvīgi, tiesiski darboties, nodrošinot bērna tiesību un interešu īstenošanu, esot izvērtējams atkarībā no katra konkrētā gadījuma apstākļiem. Otrs laulātais par aizbildni būtu ieceļams sevišķi grūtas un sarežģītas aizbildnības gadījumos.