6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. un 110. pantam, jo tajā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi var sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un 110. pantā noteiktās tiesības uz ģimenes, vecāku un bērnu tiesību aizsardzību esot savstarpēji saistītas un tāpēc izskatāmajā lietā aplūkojamas to kopsakarā. Pastāvot šaubas par to, vai apstrīdētajā normā paredzētais absolūtais aizliegums ir noteikts tādā procedūrā, kura atbilst labas likumdošanas principam. Apstrīdētās normas izstrādes procesā neesot apsvērts tas, vai tiešām ir nepieciešams noteikt šādu absolūtu aizliegumu bez iespējām to pārskatīt. No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem neesot gūstams apstiprinājums arī tam, ka likumdevējs būtu izsecinājis un pamatojis, ka absolūtais aizliegums visos gadījumos atbilst bērna vislabākajām interesēm. Likumdevējs neesot vērtējis to, ka aizbildnības procesā ir iespējamas vairākas atšķirīgas situācijas atkarībā no tā, kādas attiecības ar bērnu potenciālajam aizbildnim bijušas iepriekš. Apstrīdētajā normā noteiktajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - aizsargāt bērnu no visu veidu vardarbības ģimenē. Ja attiecībā uz personu, kas agrāk ir sodīta par vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, vardarbīgas uzvedības risks nav konstatējams, tad apstrīdētā norma, liedzot šai personai kļūt par aizbildni, savu leģitīmo mērķi nesasniedzot un tiekot ierobežotas bērna tiesības uzaugt ģimeniskā vidē, tostarp radinieku aprūpē. Neesot pamatots apgalvojums, ka likumdevējs noteicis aizliegumu kļūt par aizbildni vienīgi tām iepriekš sodītajām personām, kuras var pakļaut riskam bērna drošību. Likumdevējs iepriekšēju sodāmību par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu esot noteicis kā formālu kritēriju, kas liedz iespēju veikt individuālu personas izvērtējumu un tādējādi noskaidrot, vai konkrētajai personai piemīt aizbildņa pienākumu pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības. Turklāt bērna drošību varot apdraudēt arī iepriekš par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu nesodīta persona. Aizbildņi esot pielīdzināmi vecākiem un faktiski stājoties vecāku vietā, pildot vecāku pienākumus (izņemot uzturdošanas pienākumu) un īstenojot tiesības, kas izriet no aizgādības tiesībām. Arī regulāri izmaksājamā valsts sociālā pabalsta - atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu - saņemšanai neesot nozīmes, vērtējot faktisku ģimenes attiecību esību vai neesību. Atlīdzības saņemšana par bērna aprūpi neesot šķērslis tam, lai starp aprūpētāju un bērnu izveidotos patiesas bērna un vecāka attiecības. Ja bērns dzīvo ģimenē, kurā viens no laulātajiem ir bērna aizbildnis, tad bērna vislabākajās interesēs būtu arī otra laulātā iecelšana par aizbildni, ja vien viņam piemīt aizbildņa pienākumu pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības. Bērna interesēs būtu tas, ka arī otrs laulātais spētu kā bērna vecāks patstāvīgi, tiesiski darboties, nodrošinot bērna tiesību un interešu īstenošanu. Turklāt emocionāli traumēta bērna audzināšana varot būt sevišķi grūta un sarežģīta. Bāriņtiesa, piesaistot citus speciālistus un saņemot no tiem atzinumus, varētu efektīvi izvērtēt katra konkrētā gadījuma individuālos apstākļus un tādējādi pārliecināties par to, vai iepriekš par noziedzīgu ar vardarbību vai tās piedraudējumu saistītu nodarījumu sodītas personas būtība jeb personība neliecina par vardarbības risku un no tā izrietošu aizbilstamā bērna apdraudējumu. Aizbildnis esot ieceļams bez nepamatotas vilcināšanās, taču arī balstīšanās vienīgi uz formāliem kritērijiem šajā procesā nebūtu pieļaujama. Civillikuma normas nosakot bāriņtiesas pienākumu ikvienā gadījumā izvērtēt, vai par aizbildni ieceļamai personai piemīt aizbildņa pienākumu pildīšanai nepieciešamās spējas un īpašības. Ja bāriņtiesa nav pietiekami pārliecinājusies par personas atbilstību aizbildņa pienākumu pildīšanai, tad tā esot bāriņtiesas nolaidība. Pietiekami pārliecināties - tas nozīmējot efektīvi izvērtēt potenciālā aizbildņa individuālos apstākļus, tostarp noskaidrot, vai viņš nevar pakļaut riskam bērna drošību. Personas piemērotība aizbildņa pienākumu pildīšanai katrā gadījumā tiekot izvērtēta, un šis process ietverot nepieciešamību saņemt psihiatra atzinumu par personas psihiskās veselības stāvokli. Tāpēc ar apstrīdēto normu noteiktais absolūtais aizliegums agrāk par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai kļūt par aizbildni esot nesamērīgs. Valstij esot pienākums preventīvi aizsargāt ikvienu bērnu no vardarbības ģimenē un nepieļaut aizbildnību tādā gadījumā, ja pastāv risks, ka aizbildnis varētu pret bērnu izturēties vardarbīgi. Tomēr preventīvajiem pasākumiem vajagot būt nepieciešamiem un mērķtiecīgiem. Līdz ar to attiecīgās sodāmības fakts pats par sevi nevarot būt pamats absolūtam aizliegumam personai būt par aizbildni, taču pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas šis fakts esot rūpīgi izvērtējams kopsakarā ar citiem personu raksturojošiem apstākļiem.