9. Article

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Inese Lībiņa-Egnere - norāda, ka atsevišķos gadījumos aizbildnim ar bērnu var izveidoties ģimeniskas saites, taču aizbildnības institūts pats par sevi primāri nav vērsts uz ģimenes izveidošanu vai saglabāšanu. Aizbildnības institūts paredzot īpašu palīdzību bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Tādējādi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 110. pantam esot vērtējama nevis ģimenes, bet gan bērna tiesību aizsardzības izpratnē. Likums paredzot aizbildņa pienākumu rūpēties par aizbilstamo kā konkrēta, faktiska uzdevuma veikšanu, bet nenosakot pienākumu veidot un saglabāt ģimeniskas attiecības. Tādēļ esot būtiski vērtēt un nošķirt gadījumus, kad par aizbildni bērnam kļūst tuvs radinieks, kas uzņemas šo pienākumu nolūkā veidot ar bērnu ģimeniskas un ciešas attiecības, no gadījumiem, kad aizbildnību uzņemas trešā persona, kuru ar bērnu līdz aizbildnības nodibināšanai nav saistījušas nedz radnieciskas, nedz ģimeniskas, nedz kā citādi emocionāli tuvas attiecības. Šādā gadījumā persona pildot aizbildnības pienākumu. Piemēram, par aizbildņiem praksē kļūstot arī bāriņtiesu, bērnu aprūpes iestāžu un krīzes centru vadītāji vai darbinieki. Vairumā šādu gadījumu ģimeniskā attieksme un saikne neveidojoties, bet bērnam tiekot nodrošināta viņam ikdienišķi nepieciešamā aprūpe. Tādēļ bērns, kas palicis bez vecāku gādības, esot īpaši aizsargājams un nedrīkstētu pieļaut pat ne minimālu pret viņu vērstas vardarbības risku. Būtiski esot tas, lai visās darbībās tiktu ievērota bērna vislabāko interešu prioritāte. Šobrīd attiecībā uz aizbildnības nodibināšanu likumdevējs neesot nošķīris gadījumus, kad par aizbildni kļūst persona, kuru ar bērnu saista ģimeniskas vai radnieciskas attiecības, no tiem gadījumiem, kad par aizbildni kļūst trešā persona, kurai ar bērnu pirms aizbildnības nodibināšanas nav bijis nekādu emocionālu saišu. Likumdevējs esot apzināti izšķīries par labu regulējumam, kas pieļauj to, ka par aizbildni var tikt ieceltas arī trešās personas, kurām ar bērnu pirms aizbildnības nodibināšanas nav bijis radniecisku vai emocionālu saišu. Taču minētās situācijas esot saturiski atšķirīgas. Ja likumdevējs nolemtu noteikt, ka ciešas radnieciskās, ģimeniskās saites ar bērnu ir aizbildnības nodibināšanas priekšnoteikums, tad būtu iespējams vērtēt to, vai personai, kura vēlas uzņemties aizbildnību un kurai sodāmība ir dzēsta, pēc konkrēta laika posma varētu tikt dota iespēja kļūt par aizbildni. Aizbildņa pienākums esot gādāt par bērna mantu un pārstāvēt bērnu, kā arī lemt par citiem svarīgiem jautājumiem, kas var ietekmēt bērna dzīvi un atbilst bērna vislabākajām interesēm. Aizbildnis esot persona, kas vēlas uzņemties atbildību par bērna aprūpi gadījumā, kad tas palicis bez vecāku gādības, un veikt konkrētus pienākumus. Tāpēc apstrīdētā norma varētu tikt vērtēta personas privātautonomijas kontekstā. Aizbildnības gadījumā, piemēram, situācijā, kad bērns zaudējis abus vecākus, esot būtiski rīkoties ātri - nekavējoties iecelt viņam aizbildni, turklāt tādu, kas būtu kompetents un nekādā ziņā neapdraudētu bērna tiesības. Šādā situācijā padziļināta un attiecīgi ilgāka individuālās situācijas izvērtēšana varot radīt nelabvēlīgas sekas, kas ietekmēs bērna vislabāko interešu īstenošanu, un tāpēc būtu attaisnojama stingrāku prasību izvirzīšana potenciālajam aizbildnim, tostarp arī aizliegums būt par aizbildni personai, kura agrāk sodīta par vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Ierobežojums, kas liedz trešajai personai tiesības būt par aizbildni, ja vien ir izvērtēta informācija par attiecīgo personību, tajā skaitā sodāmību par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, esot pamatots un kalpojot leģitīmam mērķim - nodrošināt bērnam pēc iespējas objektīvi drošu aprūpi un vidi. Līdz ar to esot pamatota stingrāku ierobežojumu noteikšana šādai personai, ja tā izrādījusi vēlmi kļūt par aizbildni. Secinājumu daļa