4. Article

Objekta kultūrvēsturiskā vērtība atbilst Likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 14. panta piektajā daļā noteiktajam. Objekts ir nozīmīgs vēstures avots un liecība par vēsturiskās attīstības procesiem Latvijas teritorijā, Salaspils apkārtnē no 14. gs., kā arī par senāko mūra baznīcu arhitektūru un vēsturi Latvijā. Senākās rakstītās ziņas par Objektu zināmas no 16. gs., kad pēc Livonijas kara (1558-1583) teritorijas Daugavas labajā krastā nonāca Polijas pakļautībā, Rīga maģistrāts ieguva patronāta tiesības pār apvienotajām Salaspils un Ikšķiles muižu un draudzi. Salaspils kaujas laikā 1605. gadā Objekts tika izpostīts, tā atjaunošanu 1613. gadā uzņēmās poļu karavadonis J.K.Hodkevičs kā piemiņu par uzvaru kaujā. 17. gs. II pusē Objektā tika veikta pārbūve, pagarinot draudzes telpu, izbūvējot sakristeju un altāra daļu. Šāda veidolā Objekts saglabājās divus gadsimtus, līdz 1984. gadam, kad pēc arhitekta G.Krona projekta Objekts ieguva jaunu veidolu - neogotikas stilā veidotu baznīcas ēku, jaunā dievnama plānā iekļaujot vecās baznīcas altārtelpu, baznīcas kori, R puses ieejas priekšā uzbūvējot torni ar augstu smaili. I Pasaules kara laikā Objektu izpostīja, taču vēlāk, laikposmā no 1923. gada līdz 1930. gadam, tas tika atjaunots. Pēc II pasaules kara, padomju okupācijas laikā, Objekts pamazām izpostīts. Rīgas HES celtniecības laikā tajā ierīkotas mehāniskās darbnīcas, 20. gs. 70. gados mūru lielākā daļa uzspridzināta, vēlāk apkārtnes reljefs nolīdzināts. Līdz mūsdienām saglabājušās baznīcas altārdaļas D sienas drupas un reljefā nolasāma Objekta vieta. Objekta saglabājamās vērtības: ārējais veidols ainavā, virszemes un pazemes konstrukcijas, reljefs, kultūrslānis, arheoloģiskās senlietas.