4. Article

Objekta kultūrvēsturiskā vērtība atbilst Likuma 14. panta ceturtajai daļai. Ilūkstes jezuītu klostera komplekss ir ļoti vērtīgs arhitektūras piemineklis, kas saistīts ar vienu no nozīmīgākajiem jezuītu centriem Kurzemes - Zemgales hercogistē 18. gadsimtā, tapis vienlaikus ar Viļņas baroka un rokoko stilistikā celto Sv.Ursulas baznīcu un ir viens no retajiem saglabātajiem agro jauno laiku klosteru kompleksiem Latvijā. Jezuītu kolēģijas ēka (klosteris) celta pēc jezuītu arhitekta Jakoba Ruofa projekta, sākotnējā plānojuma struktūra lielākajā daļā ēkas ir saglabājusies, klostera gaiteņus un sedz augsti krusta velvju pārsegumi (apmestas ķieģeļu mūra velves), ar krusta velvēm pārsegtas arī visas dzīvojamās celles. Sv.Ursulai veltītās jezuītu baznīcas celtniecību finansēja ar Josafata Zīberga (Josaphat Zyberg) atbalstu, dievnama sākotnējais projekts un pirmais būvperiods (1754-1758) saistīts ar Viļņas jezuīta Toma Žebrauska (Tomas Žebrauskas, Żebrowski) vārdu, bet pēc viņa nāves vēlākajā būvperiodā (1760-1769) baznīcas plānā tika ieviestas izmaiņas. Ilūkstes jezuītu baznīcas arhitektoniskais risinājums, telpiskā kompozīcija un interjera apdare veidoja vienu no izcilākajiem ansambļiem, kam nebija analogu Kurzemes hercogistes robežās. Tādēļ baznīcas pamatu, kā arī klostera ēkas aizsardzība un izpēte ir īpaši būtiska, jo tās ir vienīgās liecības par kompleksu, kas saglabājušās līdz mūsdienām, to tālākā izpēte var sniegt nozīmīgus jaunus secinājumus kā arhitektūras, tā arheoloģiskā materiāla kontekstā. Objekta saglabājamās vērtības: Arhitektoniskās: celtņu telpiskais risinājums ainavā, plānojuma struktūra, plānojums, konstruktīvā sistēma, konstruktīvie elementi, velvēti pārsegumi, fasāžu arhitektūra, mākslinieciskie elementi fasādēs, ailu aizpildījumi, interjeru dekoratīvā apdare, apkures sistēmas elementi, žogi. Arheoloģiskās: virszemes un pazemes konstrukcijas, to elementi, plānojuma struktūra, reljefs, kultūrslānis, apbedījumu struktūra, apbedījumu inventārs, arheoloģiskās senlietas.