5. Article — , kas ir pakārtots 4. pantā noteiktajam

pilnvarojumam. Tāpat Likumprojekta anotācijā norādīts, ka Ministru kabinetam dotais pilnvarojums ir pilnībā jāpārstrādā, saglabājot tikai uzdevumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā risināmi konkrētie jautājumi (4. panta (1) daļas 9., 10., 14., 16., 18., 19., 20., 21 un 22. punkts) atbilstoši situācijai, kāda būs šī likumprojekta pieņemšanas brīdī, bet izslēdzot tiesības noteikt personu tiesību ierobežojumus ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību. Augstākā tiesa ir norādījusi, ka attiecīgais uzdevums Ministru kabinetam nevar tikt dots konkludenti. Tam jābūt jau pietiekoši skaidri iezīmētam projektā, ieskaitot iespējamās rīcības alternatīvas, jo Ministru kabinetam ir konkrēti jāzina, kā rīkoties. Turklāt jau pašā projektā ir jābūt noteiktam konkrētam beigu datumam, pēc kura šis uzdevums, ja Ministru kabinets to nav varējis izpildīt, zaudē spēku. Pilsoņu kopumam, lemjot par projektu, šādā gadījumā ir jālemj arī par tā īstenošanas ceļu un jāiekļauj tas savā likumdevēja gribā.18 No Likumprojekta anotācijā norādītā var secināt, ka iniciatīvas autoru mērķis nav pilnībā atteikties no uzdevumu deleģēšanas Ministru kabinetam, taču Likumprojektā attiecīgs deleģējums nav iestrādāts. Tāpat nav noregulētas tās dzīves situācijas, kuras iniciatīvas autoru ieskatā būtu saglabājamas, ja netiek paredzēts attiecīgs deleģējums Ministru kabinetam. Līdz ar to tiesībsargs uzskata, ka Likumprojekta 3. pants, ar kuru ir paredzēts izslēgt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 3., 4. un 5. pantu, neparedzot deleģējumu Ministru kabinetam tiem uzdevumiem, kas, pēc Likumprojekta anotācijā norādītā, būtu saglabājami. [5] Saeimas Juridiskais birojs (turpmāk - Birojs) nav konstatējis Likumprojektā tādus trūkumus, kas liegtu to atzīt par pilnībā izstrādātu likumprojektu Satversmes 78. panta izpratnē. [5.1] Birojs viedoklī norādījis, ka, aplūkojot likumprojekta 1. pantu kopsakarā ar 3. pantu, kurā piedāvāts izslēgt likuma 4. pantu, kas piešķir Ministru kabinetam tiesības noregulēt virkni jautājumu, un likumprojekta anotācijā minēto, it īpaši to, ka "personu tiesību īstenošanas kritēriju noteikšana un ierobežojošo nosacījumu noteikšana pēc ārkārtējās situācijas var notikt tikai un vienīgi likumdošanas ceļā", "Ministru kabinets nedrīkst tikt pilnvarots izdot tādus noteikumus, ar kuriem šobrīd plaši ierobežotas personas tiesības" un "Ministru kabinetam dotais pilnvarojums ir pilnībā jāpārstrādā, [..] izslēdzot tiesības noteikt personu tiesību ierobežojumus ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību" (sk. likumprojekta anotācijas 9., 11.-12, 14.-15. un 19. punktu), būtu jāsecina, ka likumprojekta 1. pantā piedāvātās tiesību normas jēga ir noteikt, ka Covid-19 infekcijas izplatīšanās draudu novēršanai nepieciešamos personas tiesību ierobežojumus varētu noteikt ar likumu, nevis ar Ministru kabineta noteikumiem. Tādējādi piedāvātās tiesību normas jēga ir saprotama. [5.2] Birojs izteicis viedokli, ka likumprojekta 2. pantā piedāvātā tiesību norma (2.2 pants) ierobežo valsts rīcības brīvību Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanā un varētu apgrūtināt valsts iespējas aizsargāt citu personu tiesības. Proti, valsts drīkstētu noteikt tikai tādus epidemioloģiskās drošības pasākumus, kas šajā tiesību normā paredzētajos gadījumos (piem., darba tiesisko attiecību uzsākšanā un turpināšanā vai jebkuru pakalpojumu sniegšanā un saņemšanā) respektētu personas izdarīto izvēli - vakcinēties vai nevakcinēties pret Covid-19. Tomēr no Satversmes neizriet aizliegums ar likumu noteikt atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no tā, vai persona ir vakcinējusies pret Covid-19, vai arī noteikt, ka, pamatojoties uz epidemioloģiskās drošības apsvērumiem, darbiniekam nevar tikt radītas nelabvēlīgas sekas. Pozitīvās un negatīvās sekas, ko tiesību norma var radīt sabiedrībā, nav juridiski vērtējams kritērijs Satversmes 78. panta izpratnē. To, vai tiesību norma ir saprātīga, vēlama un vajadzīga, kā arī tās iespējamo pozitīvo vai negatīvo ietekmi uz sabiedrību ir tiesīgi izvērtēt vēlētāji politiskā procesā, atbalstot vai neatbalstot attiecīgo iniciatīvu. Satversmes tiesa ir atzinusi: "lēmumu par to, vai vēlētāju iesniegts likumprojekts [..] var kļūt par likumu, pieņem pats suverēns - tauta - Satversmē un likumā noteiktajā kārtībā. Paužot savu viedokli, tauta pati izlemj, vai iesniegtais likumprojekts ir saderīgs ar demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām" (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 23. punktu). [6] Tieslietu ministrija paudusi viedokli, ka Likumprojekts neiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā, un tas nav uzskatāms par iesniegtu atbilstoši Satversmes 78. pantam, jo nav pilnīgi izstrādāts pēc satura. [6.1] 1. pants paredz, ka personu tiesību ierobežojumi, ja tādi nepieciešami Covid-19 infekcijas izplatīšanās draudu novēršanas nolūkos, nosakāmi tikai ar likumu. Kā izriet no likumprojektam pievienotās anotācijas, šīs tiesību normas mērķis ir paredzēt, ka visi personu tiesību ierobežojumiu saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu būtu jāpieņem Saeimai. Attiecībā uz iepriekš minēto tiesību normu Tieslietu ministrija norāda: 1) attiecībā uz Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu piemērojams ir ne tikai Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums, bet arī citi normatīvie akti, piemēram, Epidemioloģiskās drošības likums un likums "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli". Abi iepriekš minētie likumi paredz virkni tiesības un pilnvarojumus Ministru kabinetam, kas potenciāli var ierobežot arī personu tiesības. Piemēram, atbilstoši likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 4. panta pirmajai daļai ārkārtējā situācija ir īpašs tiesiskais režīms, kura laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus. Tā paša likuma 8. pants paredz Ministru kabineta tiesības, izsludinot ārkārtējo situāciju, cita starp noteikt īpašu pārvietošanās un pulcēšanās kārtību vai pārvietošanās un pulcēšanās ierobežojumus. Lēmumā par ārkārtējo situāciju Ministru kabinets norāda fizisko un juridisko personu tiesību ierobežojumus (9. panta pirmās daļas 6. punkts). Savukārt atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likumam Ministru kabinets nosaka epidemioloģiskās drošības pasākumus atsevišķu infekcijas slimību izplatības ierobežošanai, kā arī kārtību, kādā veicami sabiedrības veselības aizsardzības pasākumi. Tāpat Ministru kabinets ir tiesīgs noteikt ierobežojumus ceļošanai uz ārvalstīm, bīstamas infekcijas slimības gadījumā medicīniski novērojamai kontaktpersonai obligātu pašizolāciju (3. panta otrā daļa, 19. panta 2.1 daļa, 36.2 panta otrā daļa, 39. pants). Tādējādi, pieņemot likumprojektu "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā", attiecībā uz Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu Ministru kabinets nevarēs īstenot likumā "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" un Epidemioloģiskās drošības likumā tam paredzētās tiesības, kuras skar personu tiesību ierobežošanu. Norādāms, ka tas attieksies tikai uz Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanas pasākumiem, bet neattieksies uz citiem pasākumiem, kuri būs veicami atbilstoši Epidemioloģiskās drošības likumam un likumam "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli", līdz ar to nav saprotama šāda izņēmuma paredzēšana. Norādāms, ka tas nav skaidrots arī likumprojekta anotācijā. Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai. Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likumprojektiem (skat. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta sprieduma lietā Nr. SA-3/2014 9. punktu). Kā ir norādījusi Satversmes tiesa, tiesību normām ir jābūt savstarpēji saskaņotām un harmoniski jādarbojas visas sistēmas ietvaros. Tiesību normu piemērošanā jāievēro gan racionāla likumdevēja princips, gan tiesību sistēmas vienotības princips. Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas ietvaros, turklāt dažādos normatīvajos aktos ietvertas tiesību normas ir jāinterpretē kā vienotu tiesību sistēmu veidojošas (skat. Satversmes tiesas 2017. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25.2. punktu). Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā, likumprojekta "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" 1. pantā iekļautais regulējums neiekļausies tiesību sistēmā; 2) ārkārtas situācijās, kā arī, lai novērstu Covid-19 infekcijas strauju izplatīšanos, bieži vien ir nepieciešams reaģēt ātri un nevilcinoties, tāpēc Ministru kabinets šādus lēmumus var pieņemt ātrāk. Kā ir norādījusi Satversmes tiesa, izpildvarai dotais pilnvarojums pieņemt ārkārtējās situācijas pārvaldei nepieciešamās tiesību normas ir pamatots galvenokārt uz tās iespējām rīkoties ātri un pieņemt administratīvus aktus ar prognozes raksturu, kā arī uz izpildvaras saikni ar jomas speciālistiem, kuri spēj novērtēt ar ārkārtējo situāciju saistītos riskus no attiecīgā zinātniskā - konkrētajā gadījumā epidemioloģiskā un infektoloģiskā - skatpunkta. Ministru kabinets kā skaitliski mazāks un idejiskajā ziņā vairāk vienots valsts varas institūts situācijā, kuras steidzamība neļauj gaidīt, kamēr Saeima attiecīgos lēmumus pieņems likumdošanas procesa ietvaros, tiek pilnvarots spert atsevišķus soļus, kas normālos apstākļos ir Saeimas kompetencē. Šāda kārtība atbilst varas dalīšanas principam (skat. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-106 14. punktu). Valsts varas īstenošanas efektivitāte tiek sasniegta pilnvarojuma ceļā, kas ļauj uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību reaģēt ātrāk un adekvātāk, tostarp tādēļ, ka Ministru kabinets vai citas pilnvarotās valsts institūcijas tehnisko normu izstrādē visbiežāk ir kompetentākas nekā likumdevējs un lēmumu pieņemšanas process šajās institūcijās nav tik komplicēts (skat. Satversmes tiesas 2007. gada 9. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-04-03 15. punktu). Tādējādi, ja visus personu tiesību ierobežojumus saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu pieņems Saeima, varētu rasties šaubas, vai tiks nodrošināta pietiekami ātra lēmuma pieņemšana, reaģējot uz attiecīgo situāciju. Tāpat diskutējams, vai šādā gadījumā, kad tiek paredzēts, ka ierobežojumus, kas skar personu tiesības, pieņems likumdevējs, tad tiesību normām par attiecīgiem ierobežojumiem jābūt jau ietvertiem likumprojektā "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā", vai arī paredzētiem citā likumā vai citā sagatavotā likumprojektā; 3) Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Vērtējot Saeimas un Ministru kabineta kompetences attiecības, ir atzīts: lai nodrošinātu efektīvāku valsts varas īstenošanu, pieļaujama atkāpe no prasības, ka likumdevējam visi jautājumi pilnībā jāizšķir un jānoregulē pašam. Šāda kārtība ne vien padara pašu likumdošanas procesu efektīvāku, bet arī ļauj ātrāk un adekvātāk reaģēt uz normatīvā regulējuma grozījumu nepieciešamību. Likumdevējs likumdošanas procesā izlemj tos jautājumus, kurus uzskata par svarīgākajiem, un pilnvaro Ministru kabinetu vai citu valsts institūciju izdot tiesību normas, kas nepieciešamas likumu īstenošanai (skat. Satversmes tiesas 2015. gada 14. oktobra sprieduma Nr. 2015-05-03 10. punktu). Līdz ar to Ministru kabinets ārējo normatīvo aktu (Ministru kabineta noteikumus) var izdot tikai tad, ja likumdevējs likumā speciāli ir deleģējis izdot šādu tiesību aktu. Ja likumdevējs ir izšķīries noteikt konkrētus jautājumus likumā, tad pilnvarojums šādam regulējumam nav nepieciešams, - likumdevējs regulējumu ietver attiecīgajā likumā. Tādējādi likumprojektā "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" ietvertais nosacījums, ka personu tiesību ierobežojumi, ja tādi ir nepieciešami, tiek noteikti ar "likumu", ir neskaidrs, liekot vērā arī to, ka šajā likumprojektā šādi ierobežojumi netiek paredzēti un likumprojekta anotācijā nav arī skaidrots, kurā likumā šādi ierobežojumi tiks noteikti. Papildus Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka Satversmes tiesa secinājusi, ka Satversmē noteikto pamattiesību gadījumā "likums" var būt ne tikai parlamenta izdots akts, bet arī cits vispārsaistošs (ārējs) normatīvas akts, piemēram, valdības noteikumi. Līdz ar to vārds "likums" ietver ne tikai Saeimas pieņemtus likumus, ber arī citus vispārsaistošus (ārējus) normatīvos aktus, ja vien tie atbilst noteiktiem kritērijiem (skat. Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). [6.2] Attiecībā uz likumprojekta "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" 2. pantu, kas paredz papildināt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumu ar 2.2 pantu, Tieslietu ministrija norāda, ka Epidemioloģiskās drošības likums paredz, ka personas, kuras tiek nodarbinātas ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai saistītos darbos, šādos darbos (arī mācību prakses laikā) aizliegts nodarbināt, ja radušās aizdomas par personas inficēšanos ar infekcijas slimību, bet bīstamas infekcijas slimības gadījumā ar iespējamu risku citu cilvēku veselībai saistītos darbos aizliegts nodarbināt arī personas, par kurām ir radušās epidemioloģiski pamatotas aizdomas, ka tās ir atradušās paaugstināta inficēšanās riska apstākļos, vai personas, kuras Slimību profilakses un kontroles centra epidemiologs ir noteicis kā kontaktpersonas. Tāpat arī atbilstoši Darba likuma 58. panta trešajai daļai darba devējam ir tiesības atstādināt darbinieku no darba, cita starp, gadījumos, kad darbinieka neatstādināšana no darba var kaitēt viņa paša vai trešo personu drošībai un veselībai. Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā likumprojektā "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" ietvertais attiecībā uz aizliegumu atstādināt darbinieku no darba pienākuma veikšanas, pamatojoties uz epidemioloģiskās drošības apsvērumiem, varētu nonākt pretrunā ar Epidemioloģiskās drošības likumā un Darba likumā ietvertajām tiesību normām, kā arī šāds regulējums neradīs savstarpēji saskaņotas tiesību normas visas tiesību sistēmas ietvaros. Tāpat Tieslietu ministrijas ieskatā, šāds regulējums varētu pārkāpt citu personu tiesības uz veselības aizsardzību vai pat visas sabiedrības tiesības uz veselības aizsardzību, ņemot vērā, ka sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām, kuras aizsardzībai valsts var ierobežot citu personu tiesības. Vienlīdzības princips paredz salīdzināt vienādos faktiskos apstākļos esošas personas, bet atšķirīgos apstākļos esošām personām ir pamats (un pat reizēm pienākums) noteikt citādu (atšķirīgu) regulējumu. Valsts pienākums ir rūpēties par sabiedrības veselības aizsardzību un, ja nepieciešams, noteikt ierobežojumus, lai aizsargātu visas sabiedrības un katras personas veselību, dzīvību un drošību. Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā tomēr, liekot vērā objektīvus pierādījumus par konkrēto epidēmiju, var būt pamats paredzēt personām atšķirīgas tiesības un pienākumus. [6.3] Likumprojekta "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" 3. pants, cita starp paredz izslēgt Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. pantu, kas noteic virkni deleģējumu Ministru kabinetam. Likumprojekta anotācijā ir skaidrots, ka "Saeimai, uzticot Ministru kabinetam tiesības lemt par personu tiesību ierobežojumiem, nav iespējas pirms katra Ministru kabineta lēmuma izvērtēt katra ierobežojuma samērīgumu un pamatotību. Tas ir jādara Saeimai, un tas ir jādara pirms attiecīgā ierobežojuma noteikšanas. Ministru kabinetam dotais pilnvarojums ir pilnībā jāpārstrādā, saglabājot tikai uzdevumu Ministru kabinetam noteikt kārtību, kādā risināmi konkrētie jautājumi (4. panta (1) daļas 9., 10., 14., 16., 18., 19., 20., 21 un 22. punkti) atbilstoši esošai situācijai, kāda būs uz šī likumprojekta pieņemšanas brīdi, bet, izslēdzot tiesības noteikt personu tiesību ierobežojumus ar Ministru kabineta noteikumu palīdzību". Norādāms, ka tautas nobalsošanai nododamais likumprojekts tālāk tiek virzīts negrozītā veidā, līdz ar to Saeimā to nav iespējams attiecīgi papildināt vai grozīt, līdz ar to arī pilnvarojumu Ministru kabinetam turpmākajā procesā vairs nebūs iespējams precizēt. Liekot vērā, ka likumprojekts "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" paredz izslēgt visu pilnvarojumu Ministru kabinetam, ne tikai to, kas skar personu tiesību ierobežojumus, pieņemot to šādā redakcijā, visi uz Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi, ieskaitot publisko pārvaldi regulējošus noteikumus, zaudēs spēku. Tādējādi, Tieslietu ministrijas ieskatā šajā gadījumā būs konstatējams tiesiskā regulējuma trūkums. Kā ir norādīts likumprojekta "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" anotācijā, "esošais regulējums neparedz mehānismu, ar kura palīdzību nesamērīga normatīvā tiesību akta spēkā esība tiktu apturēta vai tas pat tiktu atcelts, pirms tiek nodarīts kaitējums personām. Nav paredzēta arī tieša iespēja likumdevējam piedalīties lēmuma pieņemšanas procesā". Norādāms, ka atbilstoši Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma 4. panta trešajai daļai un pārejas noteikumu 10. punktam Ministru kabinets informē Saeimu par tādu šā panta pirmajā daļā paredzēto ierobežojumu noteikšanu, kuri skar personu tiesības un likumiskās intereses vai kuri var ietekmēt valsts ekonomiku. Saeimas noteiktā komisija Ministru kabinetam var ierosināt pārskatīt paredzētos ierobežojumus, ja tās ieskatā sabiedrības drošības riskus saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību iespējams efektīvi novērst ar personu tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem, kā arī ekonomiku mazāk ietekmējošiem pasākumiem. Ministru kabinets vismaz reizi trijos mēnešos sniedz Saeimai ziņojumu par epidemioloģiskās drošības draudiem saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Ievērojot minēto, Tieslietu ministrijas ieskatā likumprojekta anotācijā ir norādīta nekorekta informācija par Saeimas tiesībām uzraudzīt Ministru kabineta pieņemtos lēmumus attiecībā uz Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu. Likumprojekta "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" anotācijas 15. punktā ir norādīts, ka "salīdzinot ar pilnvarām, kuras ar Saeimas lēmumu par ārkārtējās situācijas izsludināšanu tiek nodotas Ministru kabinetam, Likumā paredzētā deleģējuma īstenošana būtiski skar demokrātisku likumdošanas procesu valstī, jo uz deleģējuma pamata izdotie personu tiesības ierobežojošie Ministru kabineta noteikumi nav ne apturami, ne atceļami nevienā no Satversmē paredzētajiem veidiem". Norādām, ka saskaņā ar Satversmes 85. pantu Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas. Līdz ar to ikviena persona, kas uzskata, ka ar likumu vai citu normatīvo aktu, tai skaitā Ministru kabineta noteikumiem, ir pārkāptas viņa Satversmē ietvertās pamattiesības, var vērsties ar pieteikumu Satversmes tiesā. Tas nozīmē, ka Satversmes tiesa pārbauda, vai likums vai cits normatīvais akts nav pretrunā Satversmē noteiktajām pamattiesībām. Tomēr jāņem vērā, ka konstitucionālā sūdzība ir galējais pamattiesību aizsardzības līdzeklis. Pirms vēršanās Satversmes tiesā personai savas tiesības jācenšas aizstāvēt, izmantojot vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus. Ievērojot minēto, likumprojekta "Grozījumi Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā" anotācijā ietvertā informācija attiecībā uz to, ka Ministru kabineta noteikumos ietvertos personu pamattiesību ierobežojumus, ja tie neatbilst Satversmē nostiprinātajām personu pamattiesībām, nav iespējams apturēt, Tieslietu ministrijas ieskatā, ir nekorekta. [7] Centrālās vēlēšanu komisijas 2021. gada 5. novembra sēdē Iesniedzēja pārstāves Jūlija Stepaņenko un Ilze Jurča papildus Likumprojekta anotācijā norādītajam par tā izstrādes nepieciešamību, mērķiem un saturu uzsvēra, ka Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts un iekļaujas tiesību sistēmā. Iniciatīva nepieciešama demokrātijas nodrošināšanai un cilvēktiesību aizsardzībai. Ja Likumprojekts rada kolīzijas ar spēkā esošajiem Ministru kabineta noteikumiem, tās var tikt novērstas - Likumprojektā ir paredzēts pārejas periods, t.i., spēkā stāšanās 30 dienas pēc tā izsludināšanas, kuru laikā var izstrādāt atbilstošus normatīvo aktu grozījumus. Uzskata par pamatotu Saeimas Juridiskā biroja viedokli. Iesniedzēja pārstāves aicināja neņemt vērā Tieslietu ministrijas sniegto viedokli par Likumprojektu, uzskatot, ka viedoklis nav objektīvs, jo Tieslietu ministrija ir Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likuma un tā grozījumu izstrādātājs un virzītājs, kā arī atzinuma parakstītājs vienlaikus ir Tieslietu ministrijas pārstāvis šo projektu izskatīšanā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā. Iesniedzēja pārstāves pauda uzskatu, ka Ministru kabinets ir pārkāpis varas dalīšanas principu, jo ārkārtas stāvokļa regulējums lielā mērā noteikts ar MK noteikumiem, kas gan daļēji leģitimizēts ar grozījumiem Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, tomēr joprojām nav ievērots samērīguma princips, pastāv cilvēktiesību aizskāruma riski. Attiecībā uz nevakcinēto personu tiesībām uz darbu nepiekrita tiesībsarga atzinumā teiktajam, ka tas pārkāpj citu personu tiesības uz veselību. Pārskatītā Eiropas sociālā harta nosaka ne vien tiesības uz drošiem darba apstākļiem, bet arī tiesības nopelnīt sev iztiku. Iesniedzēja ieskatā darbinieku tiesības uz drošiem darba apstākļiem esot panākamas ar samērīgākiem tiesiskiem līdzekļiem, piemēram, darbinieku testēšanu. Uzskata, ka mērķis, kas šobrīd ir pieņemts, ir nesamērīgs attiecībā uz nevakcinētajiem darbiniekiem. Iesniedzēja pārstāves aicināja Centrālo vēlēšanu komisiju iepazīties ar Dr. iur. Ringolda Baloža un Dr. iur. Edvīna Danovska pētījuma pārskata ziņojumu "Konstitucionālais un administratīvais ietvars pandēmijas un citu ārkārtas situāciju efektīvai pārvaldībai" par tiesiskā regulējuma nepilnībām, regulējot ārkārtas situāciju Latvijā, kur norādīts, kādam jābūt tiesiskajam regulējumam, t.sk. atšķirībām starp ārkārtas situāciju un izņēmuma stāvokli. Iesniedzējs uzskata, ka tiesiskais regulējums, ko izstrādājusi Tieslietu ministrija, sakņojas nepareizā izpratnē par to, kas ir ārkārtas situācija. Satversme regulē tikai izņēmuma stāvokli, bet ne ārkārtas situāciju. Pamatjautājums ir, cik tālu var tikt ierobežotas cilvēktiesības. Ārkārtas stāvokļa regulējumā ir jādefinē leģitīmais mērķis. Maldīgie pieņēmumi esot noveduši pie tiesiskām sekām - nav ievērots samērīguma princips. Sabiedrības interesēs jāizsver visi risinājumu veidi - nav pamata uzspiest vakcināciju, kad var strādāt attālināti, veikt darbinieku testēšanu u.t.t. Centrālās vēlēšanu komisijas 2021. gada 12. novembra sēdē Iesniedzēja pārstāve J.Stepaņenko papildus vērsa uzmanību uz 2021. gada 27. aprīlī valdībā iesniegto informatīvo ziņojumu "Informatīvais ziņojums par pamatprincipiem un kritērijiem, kuriem iestājoties, varētu lemt par Covid-19 izplatības ierobežošanai ieviesto pasākumu mazināšanu vai atcelšanu" jautājumos par atstādināšanu un atlaišanu, ka varētu nonākt pretrunā ar Satversmē garantētajām tiesībām uz dzīvību, izvēlēties nodarbošanos. Norādīja, ka, lai gan nelielā apjomā, bet tomēr apdraudot veselību ar vakcīnu, samērīguma princips nav ievērots. Uzskata, ka tieši spēkā esošais likums ir pretrunā Satversmei, bet Iesniedzēja piedāvātā redakcija nodrošina samērīgumu. II. [8] Izvērtējusi Likumprojektu, iepazinusies ar saņemtajiem viedokļiem un noklausījusies Iesniedzēja pārstāvju argumentus, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē: Latvijas Republikas Satversmes 64. pants noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Savukārt 78. pants paredz, ka "ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai." Satversmes 73. pantā ir noteikts, kādus jautājumus nevar nodot tautas nobalsošanā - "tautas nobalsošanai nevar nodot budžetu un likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, kara klausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumus ar ārvalstīm". Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" ceturtā nodaļa "Likumu ierosināšana" nosaka kārtību, kā tauta īsteno likumdošanas tiesības. Centrālās vēlēšanu komisijas pienākumi un tiesības ir noteikti likumā "Par Centrālo vēlēšanu komisiju". Minētā likuma