2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantam un 105. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā ir administratīvā lieta Nr. A420191520, kas ierosināta pēc juridiskās personas pieteikuma par tāda administratīvā akta, ar kuru personai noteikts papildu nekustamā īpašuma nodokļa aprēķins, atcelšanu. Pieteicēja šajā administratīvajā lietā veikusi tai piederošā nekustamā īpašuma fasādes renovācijas un izgaismošanas darbus un tādējādi saskaņā ar Saistošo noteikumu Nr. 198 4.18.2. apakšpunktu ieguvusi tiesības saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu, sākot ar 2018. gadu. Atbilstoši Saistošo noteikumu Nr. 198 23.2 punktam šādam atvieglojumam vajadzējis būt piešķirtam piecus gadus, sākot ar nākamo taksācijas gadu pēc atzīmes izdarīšanas Rīgas domes Vienotajā informācijas sistēmā. Ņemot vērā minēto, pieteicējai nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinos 2018. un 2019. gadam piemērots atvieglojums 50 procentu apmērā no taksācijas gadā aprēķinātās nekustamā īpašuma nodokļa summas. Arī Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes 2020. gada 18. janvāra maksāšanas paziņojumā par 2020. gadu pieteicējai aprēķināts nekustamā īpašuma nodoklis, piemērojot minēto atvieglojumu. Savukārt pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvalde ar 2020. gada 26. februāra lēmumu atcēlusi 2020. gada 18. janvāra maksāšanas paziņojumu daļā par 2020. gada februāri-decembri, papildus aprēķinot nekustamā īpašuma nodokli 2244,94 euro apmērā. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka pieteicējai tās izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā bija radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka pēc fasādes renovācijas un izgaismošanas darbu veikšanas tā turpmākos piecus taksācijas gadus varēs saņemt nodokļa atvieglojumu noteiktajā apmērā. Līdz pat 2020. gada 30. janvārim regulējums neesot grozīts, tātad pēc savas būtības esot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai pieteicēja un citas juridiskās personas tam varētu uzticēties un saistībā ar to plānot savu darbību. Apstrīdētās normas izstrādes materiāliem vajagot sniegt iespēju pārliecināties par to, vai pašvaldība ir izvērtējusi apstrīdētās normas ietekmi uz jau ievadītajām tiesiskajām attiecībām, meklējot saprātīgu līdzsvaru starp personas tiesisko paļāvību un sabiedrības interesēm, kuru labad attiecīgais regulējums tiek mainīts. Tomēr izskatāmajā gadījumā paskaidrojuma raksts nesaturot apstrīdētās normas nepieciešamības pamatojumu. Tādējādi pieteicējai Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā un citām juridiskajām personām, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, bijis liegts pārliecināties par tās mērķi un pamatotību. Vispārīgu jautājuma apspriešanu domes sēdē nevarot uzskatīt par pienācīgu un labas likumdošanas principam atbilstošu izvērtējumu. Turklāt vajagot ņemt vērā to, ka apstrīdētā norma stājās spēkā jau pēc tam, kad pašvaldības ieņēmumu pārvalde bija izsūtījusi nodokļa maksāšanas paziņojumus par 2020. gadu. Nodokļu maksātāji esot rēķinājušies ar šajā taksācijas periodā maksājamā nodokļa apmēru. Pašvaldība varējusi atbilstoši regulēt pārejas periodu attiecībā uz tekošo taksācijas gadu. Šāds pārejas periods arī varējis būt viens no iespējamiem saudzējošākiem risinājumiem attiecībā uz tādām tiesiskajām attiecībām, kuras ievadītas pirms šā tiesiskā regulējuma spēkā stāšanās. Vispārējais nodokļu princips, kas attiecas arī uz nekustamā īpašuma nodokli, paredzot, ka nodokļu taksācijas periods ir kalendāra gads. Minētais princips garantējot nodokļu maksājumu prognozējamību un tiesisko stabilitāti. Atkāpēm no šā principa vajagot būt atbilstoši pamatotām ar būtiskām sabiedrības interesēm. Izskatāmajā gadījumā šāds pamatojums neesot konstatējams. Papildus esot ņemama vērā arī pašvaldības nekonsekventā rīcība, ar Saistošajiem noteikumiem Nr. 4, kas stājās spēkā 2021. gada 1. janvārī, atgriežoties pie iepriekšējā regulējuma, t. i., izslēdzot apstrīdēto normu. Turklāt šādu izmaiņu pamatojums bijis identisks sākotnējam atvieglojuma ieviešanas pamatojumam. Līdz ar to Rīgas dome neesot vispusīgi un pilnvērtīgi izvērtējusi apstrīdētās normas ietekmi uz tām juridiskajām personām, kas bija veikušas ēku sakārtošanas un pārbūves darbus un paļāvušās uz noteikta apmēra nodokļa atvieglojumu saņemšanu turpmākos piecus gadus pēc darbu pieņemšanas. Šāda situācija neatbilstot Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz īpašumu.