6. Article

Pieteikuma iesniedzēja lūdz izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam un Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz īpašumu. Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām Satversmes normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs atbilstības izvērtēšanai (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2021-05-01 10. punktu). 6.1. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka regulējums, kas paredz personai pienākumu maksāt nodokli, ietilpst Satversmes 105. pantā ietverto pamattiesību tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 5. punktu). Proti, nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr nozīmē īpašuma tiesību ierobežojumu, jo nodokļa piemērošanas rezultātā samazinās personas finanšu līdzekļu apmērs (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 15. punktu). Apstrīdētā norma nenosaka personai jaunu pienākumu maksāt nodokli. Šīs normas skartā nodokļa - nekustamā īpašuma nodokļa - maksāšanas pienākums izriet citstarp no likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" un Rīgas domes 2015. gada 9. jūnija saistošo noteikumu Nr. 148 "Par nekustamā īpašuma nodokli Rīgā" normām. Savukārt apstrīdētā norma nosaka maksimālo apmēru nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumam, ko viena juridiskā persona var saņemt taksācijas gada ietvaros. Nodokļu atvieglojumi ir tādas atkāpes no tiesību normās noteiktā vispārējā nodokļu režīma, kuras kādam nodokļu maksātājam vai maksātāju grupai, kas atbilst noteiktai pazīmei, paredz nodokļa sloga samazinājumu, izdevīgāku nodokļa nomaksas kārtību vai jebkādā citā veidā labvēlīgāku nodokļu režīmu (sk., piemēram: Klemm A. Causes, Benefits, and Risks of Business Tax Incentives. IMF Working Paper, January 2009, pp. 3-4, kā arī Finanšu ministrijas 2020. gada decembra informatīvā ziņojuma "Par spēkā esošo nodokļu atvieglojumu izvērtēšanu" 5. lpp., pieejams: www.fm.gov.lv, ar atsauci uz OECD, Seminar "Tax Incentives - Promises and Pitfalls"). Saistošo noteikumu Nr. 198 4.18. punkts un Saistošo noteikumu Nr. 111 3.18. punkts paredzēja personu tiesības saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus par noteiktās Rīgas teritorijās sakārtotām un izgaismotām ēkām. Proti, ja personas bija noteiktā veidā renovējušas un izgaismojušas sev piederošos īpašumus, tām tika aprēķināts atbilstoši veiktajiem darbiem procentuāli samazināts nekustamā īpašuma nodoklis. Savukārt apstrīdētā norma ierobežoja šādu atvieglojumu apmēru vienai juridiskajai personai, izņemot valsts un pašvaldības kapitālsabiedrības un sabiedriskā labuma organizācijas, līdz 10 000 euro vienā taksācijas gadā. Tomēr izskatāmajā lietā būtisks ir tas apstāklis, ka ar apstrīdēto normu ietekmētie nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi ir saistīti ar noteiktām darbībām jeb priekšnoteikumiem, kuru izpildes gadījumā atvieglojumi tika piešķirti noteiktā procentuālā apmērā no nekustamā īpašuma nodokļa atbilstoši veiktajiem nekustamo īpašumu uzlabošanas pasākumiem un uz noteiktu laiku - pieciem gadiem (sk. Saistošo noteikumu Nr. 198 4.18. un 23.2 punktu, kā arī Saistošo noteikumu Nr. 111 3.18. punktu). Gadījumos, kad persona pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās jau bija veikusi atvieglojuma saņemšanai nepieciešamās darbības un par konkrētajiem tai piederošajiem nekustamajiem īpašumiem tika noteikti nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi to attiecīgajā apmērā, ar apstrīdēto normu noteiktais atvieglojuma maksimālā apmēra ierobežojums pēc būtības radīja tai finansiālo saistību pieaugumu. Šāds finansiālo saistību pieaugums tieši izpaudās uz apstrīdētās normas pamata pieņemtajos Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes lēmumos, ar kuriem tika pārrēķināts personām piederošajām ēkām iepriekš aprēķinātais nekustamā īpašuma nodoklis par 2020. gada februāri-decembri (sk., piemēram, lietas materiālu 1. sēj. 18.-22. lpp). Proti, pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās personām tika noteiktas papildu nodokļu saistības par 2020. gadu. Tāpat apstrīdētās normas dēļ personām bija jārēķinās ar augstāku nākamā gada nekustamā īpašuma nodokļa aprēķinu, kas attiecīgi samazināja personām brīvi pieejamo finanšu līdzekļu apmēru. Tātad pēc savas būtības apstrīdētā norma rada līdzīgu ietekmi tai, kādu radītu norma, kas nosaka jauna nodokļa maksāšanas pienākumu vai kādā citā veidā palielina personas finansiālās saistības. Līdz ar to apstrīdētā norma ietiecas Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību tvērumā. 6.2. Valstij, nosakot un realizējot savu nodokļu politiku, ir plaša rīcības brīvība (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 9. punktu). Tajā ietilpst tiesības izvēlēties, kādas nodokļu likmes un kādām personu kategorijām paredzamas, kā arī tiesības noteikt attiecīgā regulējuma detaļas. Tomēr tiesību normu izdevēja rīcībai attiecībā uz nodokļu politiku ir jāatbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 9. punktu). Attiecībā uz normām, kas regulē nodokļu atvieglojumus, minētā rīcības brīvība ir vēl plašāka. Proti, šādas normas salīdzinoši šaurai nodokļu maksātāju grupai samazina nodokļa apmēru vai atliek nodokļu saistību izpildes termiņu un parasti tiek vērtētas kā novirzes vai izņēmumi no valsts "standarta" nodokļu likmes vai sistēmas un nodokļu pamatprincipiem (sal. sk.: Von Haldenwang C., Redonda A., Aliu F. Shedding Light On Worldwide Tax Expenditures. GTED Flagship Report 2021. Bonn: German Development Institute / Deutsches Institut für Entwicklungspolitik (DIE), 2021, p. 12; Seer R. Allgemeines Steuerschuldrecht. In: Tipke K., Lang J. (Hrsg.) Steuerrecht.