9. Article

Secinot, ka apstrīdētā norma ar tūlītēju spēku ietekmē personas tiesības, uz kurām tai bija radusies tiesiskā paļāvība, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai pašvaldība, izvērtējot šo ietekmi, nodrošināja saprātīgu līdzsvaru starp personas tiesisko paļāvību un sabiedrības interesēm, kuru labad attiecīgais regulējums tika mainīts. Proti, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro intereses, kuru dēļ pašvaldība izšķīrās par nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu maksimālā apmēra noteikšanu ar apstrīdēto normu, un tad jāpārbauda, vai apstrīdētā norma nodrošina līdzsvaru starp iesaistīto pušu interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2020-30-01 14. punktu). 9.1. Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komiteja (turpmāk - Komiteja) 2019. gada 3. jūlija sēdē nolēma atbalstīt nepieciešamību izvērtēt iespējas veikt grozījumus Saistošajos noteikumos Nr. 198 un šā mērķa sasniegšanai izveidoja darba grupu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 51.-53. lp.). Darba grupas 2019. gada 14. oktobra informatīvajā ziņojumā, kas izskatīts Komitejas 2019. gada 18. oktobra sēdē, nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi, kas piešķirti par ēku un to fasāžu renovāciju un izgaismošanu, kategorizēti kā atvieglojumi ar mērķi veicināt pilsētas teritorijas sakopšanu, attīstību, iedzīvotāju līdzdalību nekustamo īpašumu pārvaldīšanā un apsaimniekošanā (sk. Informatīvā ziņojuma (starpziņojuma) par Rīgas pašvaldības piemēroto nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu efektivitātes izvērtējumu un nepieciešamajām izmaiņām 3. lp. lietas materiālu 2. sēj. 59. lp.). Citstarp tieši šie atvieglojumi tika novērtēti pozitīvi, proti, atzīti par saglabājamiem, kā vienīgās izmaiņas piedāvājot to apmēru precizēšanu, turklāt ar mērķi veicināt ēku pilnu atjaunošanu un ēku un to fasāžu pilnu restaurāciju (sk. Informatīvā ziņojuma (starpziņojuma) par Rīgas pašvaldības piemēroto nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu efektivitātes izvērtējumu un nepieciešamajām izmaiņām galveno secinājumu 3.5. punktu ziņojuma 6. lpp. un priekšlikumu 6. punktu ziņojuma 11. lpp.). No darba grupas informatīvā ziņojuma (starpziņojuma) 1. pielikumā apkopotās statistikas izriet, ka Saistošo noteikumu Nr. 198 4.18.2. apakšpunktā minētos atvieglojumus konkrētajā brīdī saņēma 95 personas, 4.18.3. apakšpunktā minētos atvieglojumus - 92 personas, bet 4.18.4. apakšpunktā minētos atvieglojumus - septiņas personas (sk. lietas materiālu 2. sēj. 77.-78. lp.). Komitejas 2019. gada 18. oktobra sēdē informatīvā ziņojuma izskatīšanas ietvaros tika uzklausīts arī deputāta Vjačeslava Stepaņenko viedoklis par nepieciešamību turpināt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piemērošanu garāžām, pagrabiem, saimniecības telpām un noliktavām. Debatējot par šo priekšlikumu, deputāts citstarp norādījis, ka "šāda atvieglojuma apmērs finansiālā izteiksmē kopumā nepārsniedz no juridiskajām personām nodokļa atvieglojumu dēļ neiegūtos līdzekļus" un līdz ar to esot būtiski "ieviest juridiskajām personām piemērojamo atvieglojumu griestus" (sk. Rīgas domes Finanšu un administrācijas lietu komitejas 2019. gada 18. oktobra sēdes protokola izraksta 36. punktu lietas materiālu 2. sēj. 85. lp.). Rīgas domes 2019. gada 18. decembra sēdē tika izskatīts jauno saistošo noteikumu "Nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtība Rīgā" projekts (Nr. RD-10-3129-lp). Šajā sēdē deputāts Vjačeslavs Stepaņenko kopā ar trim citiem deputātiem iesniedza priekšlikumu citstarp papildināt projektu ar apstrīdēto normu. Saistībā ar minēto priekšlikumu Rīgas domes Pašvaldības ieņēmumu pārvaldes priekšnieks norādīja, ka 2019. gadā atvieglojumus, kuru summa pārsniedz 10 000 euro, saņēmusi 71 juridiskā persona, no kurām trīs ir sabiedriskā labuma organizācijas (sk. Rīgas domes 2019. gada 18. decembra sēdes stenogrammu). Plašākas diskusijas par šo priekšlikumu nenotika. Priekšlikums tika atbalstīts ar 35 balsīm "par" un 14 "pret". Par saistošo noteikumu projektu kopumā "par" nobalsojuši 35 deputāti, bet "pret" - 13 deputāti. 9.2. Rīgas dome ir norādījusi, ka tās 2019. gada 18. decembra sēdes stenogrammā Nr. 71 lasāms deputāta Vjačeslava Stepaņenko sniegtais pamatojums viņa un citu deputātu kopīgi izteiktajiem priekšlikumiem papildināt projektu citstarp ar apstrīdēto normu. No šā pamatojuma esot secināms, ka apstrīdētās normas iekļaušana Saistošajos noteikumos Nr. 111 citstarp ļāva īstenot citu šo pašu deputātu iesniegto priekšlikumu, proti, atbalstīt personas ar I un II grupas invaliditāti, palielinot šīm personām piešķiramo nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu apmēru. Šādā veidā salāgojot pašvaldības budžeta ieņēmumus un izdevumus, lai sniegtu atbalstu mazāk aizsargātajām sabiedrības grupām, praksē esot iedzīvināti likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" 3.1 pantā ietvertie nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu noteikšanas principi. Tomēr no apstrīdētās normas izstrādes materiāliem, tostarp minētās stenogrammas, neizriet tas, ka konkrētais nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu apmēra ierobežojums būtu pieņemts ar tieši formulētu mērķi nodrošināt atvieglojumus personām ar I un II grupas invaliditāti. Lai gan deputāti iesniedza vairākus priekšlikumus, citstarp iesakot palielināt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus personām ar I un II grupas invaliditāti, ne priekšlikuma pamatojumā, ne debatēs netika norādīts, ka šo dažādo priekšlikumu izpilde ir savstarpēji finansiāli saistīta. Turklāt priekšlikums aptvēra arī citu normu redakcijas, kuru finansiālā izpilde netika piesaistīta apstrīdētajai normai, tostarp attiecībā uz nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu saglabāšanu par telpu grupām, kas saistītas ar dzīvošanu, kā arī citus atvieglojumus ierobežojošas normas, kas tāpat netika piesaistītas minētajam mērķim. Līdz ar to nav iespējams secināt, ka juridiskajām personām piederošajiem un to atjaunotajiem nekustamajiem īpašumiem piemērojamā nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu apmēra ierobežojums noteikts ar mērķi nodrošināt citu personu - personu ar I un II grupas invaliditāti - tiesību aizsardzību. No apstrīdētās normas pieņemšanas materiāliem neizriet pamatojums arī tam, kāds vispār ir apstrīdētās normas radītais ieguvums, proti, cik daudz līdzekļu šāds ierobežojums ļauj ietaupīt, attiecīgi veicinot sabiedrības labklājību. Proti, apstrīdētā norma netika pieņemta konkrētu sabiedrības interešu dēļ. Arī objektīvi nav konstatējami nekādi ārpuskārtas apstākļi, kas norādītu uz nepieciešamību pēkšņi samazināt piešķirto atvieglojumu apmēru. Lai gan tiesību normas izdevējam ir pienākums regulāri pārskatīt piešķirtos nodokļu atvieglojumus, šādai analīzei ir jābūt sistemātiskai un jāietver tādi faktos un politiskajās izvēlēs balstīti aspekti kā nodokļa atvieglojuma efektivitāte mērķa sasniegšanā, mērķa sasniegšanas turpmākā nepieciešamība un konkrēts nodokļa atvieglojuma apmēra izvērtējums. Personas tiesisko paļāvību nav pieļaujams pārkāpt, pamatojoties uz abstraktu sabiedrības finansiālo vai cita veida ieguvumu, jo šāda pieeja neļauj līdzsvarot abu pušu intereses un novērst tādu situāciju, ka personai tiek radīts nesamērīgs kaitējums. 9.3. Tāpat Satversmes tiesa secina, ka Rīgas dome nav vērtējusi, kā apstrīdētā norma faktiski ietekmēs tās juridiskās personas, kuras jau bija veikušas attiecīgus ēku sakārtošanas un pārbūves darbus. Proti, netika veikts nedz vispārējs, nedz individuāls normas ietekmes izvērtējums. Tādu tiesību normu atzīšanai par tiesiskām, kuras ar tūlītēju spēku aizskar personu tiesisko paļāvību uz iepriekšējā stāvokļa saglabāšanu, ir nepieciešama ne vien vispārēja tiesību normu grozīšanas interese, proti, leģitīmais mērķis, bet arī tiesību normu izdevēja sniegts pamatojums tam, kādēļ ar šīm tiesību normām ir nepieciešams aptvert personas, kuru tiesiskās attiecības nodibinātas pagātnē (sal. sk.: Hey J. Formale Rechtsstaatlichkeit der Besteuerung. In: Tipke K., Lang J. (Hrsg.) Steuerrecht. 22. Auflage, Köln: Schmidt, 2015, S. 135, Rn. 271). No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem neizriet pamatojums nepieciešamībai šo normu attiecināt arī uz tām juridiskajām personām, kuras, pamatojoties uz veiktajiem ēku renovācijas un izgaismošanas darbiem, jau iepriekš bija sākušas saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus noteiktajā apmērā. Tieši pretēji - lai gan apstrīdētās normas pieņemšanas laikā tika norādīts, ka tās tvērumā 2019. gadā nonāktu 71 juridiskā persona, tiesību normas izdevējs nepārliecinājās par to, kāda varētu būt apstrīdētās normas praktiskā ietekme uz šīm personām, proti, kādā apmērā šīm personām nodokļa atvieglojumi tika piemēroti līdz apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim un - attiecīgi - cik liela būtu ierobežojuma ietekme uz katru no šīm personām. Citstarp tiesību normas izdevējs nepārliecinājās arī par to, vai kādai no šīm personām šāda apmēra atvieglojuma ierobežojums nesamazinātu tai piemērojamo atvieglojumu vairākas reizes tā, ka atvieglojums vairs nesasniegtu tā sākotnējo kompensējošo mērķi. Proti, nosakot apstrīdētajā normā ietverto nodokļa atvieglojuma apmēra ierobežojumu līdz 10 000 euro, Rīgas dome nepārliecinājās par to, vai šāda novirze no sākotnējā procentuālā nodokļa atvieglojuma apmēra noteiktos gadījumos neietekmēs personu tiesisko paļāvību uz atvieglojuma saņemšanu tādā apmērā, kāds būtu atbilstošs šā atvieglojuma mērķim un konkrētas personas paveiktajiem darbiem. Turklāt dati attiecībā uz 2019. gadu neatspoguļoja to, cik daudzas personas nonāca apstrīdētās normas tvērumā 2020. gadā jeb šīs normas spēkā stāšanās brīdī. Tādējādi apstrīdētās normas ietekme uz šādām juridiskajām personām netika nedz izvērtēta, nedz pat vispār aptverta. Minētie dati aptvēra arī personas, kurām 2019. gads bija pēdējais konkrētā atvieglojuma saņemšanas gads. Līdz ar to apstrīdētā norma tika pieņemta ne tikai bez konkrēta mērķa un izvērtējuma par tās ietekmi uz personu tiesisko paļāvību, bet arī neizvērtējot tās finansiālo ietekmi uz skartajām personām un tās vispār neindentificējot. Tāpat izskatāmajā lietā būtisks ir fakts, ka normas skartajām personām jau sākotnēji bija radusies tiesiskā paļāvība uz noteikta apmēra atvieglojumu saņemšanu tikai piecu gadu garumā. Turklāt personu tiesiskā paļāvība bija radusies nevis pasīvi, bet konkrētu kritēriju izpildes rezultātā. Proti, valsts pienākums ievērot tiesiskās paļāvības principu vispār, bet jo sevišķi konkrētajā gadījumā neprasa nodrošināt "pārakmeņojušos privilēģiju valsti" (sal. sk.: Muckel S. Kriterien des verfassungsrechtlichen Vertrauensschutzes bei Gesetzesänderungen. Berlin: Duncker & Humblot, 1989, S. 22). Tomēr tas ietver valsts pienākumu pildīt saistības, ko tā uzņēmusies pret personām, - pretējā gadījumā tiktu zaudēta personu uzticēšanās valstij un tiesībām (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 15. punktu). Šis aspekts, proti, tiesiskās paļāvības rašanās konkrētajā gadījumā specifika, kas sevī ietvēra arī nekustamā īpašuma īpašnieku paļaušanos uz to veiktajiem ēku un to fasāžu renovācijas un izgaismošanas darbiem sekojošu Rīgas domes pretizpildījumu, apstrīdētās normas pieņemšanas laikā netika ņemta vērā. Līdzsvarojot tiesisko paļāvību uz konkrētu tiesību saglabāšanu un sabiedrības labumu, kura nodrošināšanai iepriekšējais regulējums tiek grozīts, būtiska nozīme ir izpratnei par to, kas ir skartās personas un kādā apmērā to tiesības tiek ietekmētas, tostarp par to, vai šīm personām radusies tiesiskā paļāvība uz kādu tiesību saglabāšanu un kādā veidā šī tiesiskā paļāvība var tikt aizskarta. Trūkstot šādai izpratnei, savstarpējā interešu līdzsvarošana nav iespējama. Fakts, ka trūkst informācijas par apstrīdētās normas ietekmi, liecina arī par to, ka tiesību normu izdevējs nav apsvēris, kādi līdzekļi personas tiesisko paļāvību un tiesības uz īpašumu aizskartu mazāk. 9.4. Ievērojot minēto, secināms, ka Rīgas dome nav vispusīgi un pilnvērtīgi pārliecinājusies par apstrīdētās normas ietekmi uz jau pastāvošām tiesiskajām attiecībām. Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz īpašumu neatbilst tāda situācija, ka personas finansiālo saistību apmērs, kas izriet no pienākuma maksāt nekustamā īpašuma nodokli par konkrēto īpašumu un uz kura saglabāšanu noteiktu laika periodu konkrētu iemeslu dēļ tai radusies tiesiska paļāvība, tiek palielināts bez īpaša pamatojuma vai izvērtējuma. Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst tiesiskās paļāvības principam un nenodrošina personas īpašuma tiesību aizsardzību. Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. panta tvērumā ietilpstošajam tiesiskās paļāvības principam kopsakarā ar Satversmes 105. panta pirmo teikumu.