5. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 102. pantam. Ikviena tiesības apvienoties politiskās partijās esot būtisks demokrātiskas valsts iekārtas pastāvēšanas priekšnoteikums. Taču ne Satversmē, ne starptautisko cilvēktiesību dokumentos ietvertās personas pamattiesības uz biedrošanās brīvību neliedzot noteikt likumīgus ierobežojumus šo tiesību izmantošanai personām, kas ir bruņoto spēku sastāvā. Tieslietu ministrija norāda, ka aizliegums karavīram dibināt politisko partiju vai kļūt par tās biedru ir vērsts uz to, lai Latvijā būtu politiski neitrāla armija, lai nošķirtu politisko un militāro sfēru, lai bruņotos spēkus pakļautu civilajai kontrolei, kā arī novērstu karavīra interešu konfliktus un jebkādu ārējo ietekmi uz profesionālā militārā dienesta pienākumu pildīšanu un dienesta gaitu. Ar apstrīdētajām normām radītais pamattiesību ierobežojums nodrošinot to, ka karavīrs, pildot profesionālo militāro dienestu, nav pakļauts politisko partiju ietekmei un nevar tikt izmantots politisko mērķu sasniegšanai. Līdz ar to tiekot nodrošināts tas, ka karavīrs saglabā politisko neitralitāti un nostiprina sabiedrības pārliecību par to. Apstrīdētās normas kalpojot bruņoto spēku autoritātes stiprināšanai, un attiecīgā ierobežojuma pastāvēšana esot ieguvums sabiedrībai. Tā kā Nacionālie bruņotie spēki pilda īpašas valsts funkcijas - sargā valsts teritoriālo integritāti un demokrātisko valsts iekārtu -, apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums demokrātiskā sabiedrībā esot nepieciešams demokrātiskās valsts iekārtas, nacionālās drošības un Latvijas teritoriālās vienotības aizsardzībai. Ar apstrīdētajām normām radītais pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai. Apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums esot attiecināms tikai uz ierobežotu personu skaitu - profesionālā militārā dienesta karavīriem. Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, acīmredzot esot izvērtējis, kurām Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvā ietilpstošajām personu kategorijām nepieciešams noteikt politisko tiesību ierobežojumus, un neesot paredzējis šādus ierobežojumus visam Nacionālo bruņoto spēku sastāvam. Tādējādi esot ievērots samērīguma princips. Starp zemessargiem un karavīriem pastāvot būtiska atšķirība, un abas šīs personu grupas neatrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Tāpēc šīm personām noteiktie politisko tiesību ierobežojumi neesot salīdzināmi. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, izvērtējot karavīram apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu, ir nepieciešams rast līdzsvaru starp bruņoto spēku politisko neitralitāti un katras individuālās bruņoto spēku sastāvā esošās personas politiskajām tiesībām. Karavīrs savu politisko nostāju varot paust arī citādos veidos, piemēram, piedaloties Saeimas, pašvaldību, Eiropas Parlamenta vēlēšanās, tautas nobalsošanā un likumu ierosināšanā, kā arī lemjot par Saeimas pieņemtajiem likumiem un Satversmes grozījumiem. Tāpat karavīram neesot liegts vērsties ar iesniegumiem valsts un pašvaldību iestādēs. Turklāt karavīram esot tiesības būt par biedru tādās biedrībās un nodibinājumos, kuru mērķis nav politiskā darbība, kā arī dibināt karavīru biedrības un nodibinājumus un piedalīties citos nepolitiskos pasākumos, ja vien šāda darbība netraucē dienesta pienākumu izpildi. Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums esot vērsts uz to, lai nodrošinātu karavīru un politisko spēku nošķīrumu, tādējādi aizsargājot arī Nacionālos bruņotos spēkus no tādām personām, kuras ar savu rīcību varētu izmantot bruņotos spēkus savu politisko mērķu sasniegšanai, kas atsevišķos gadījumos varētu apdraudēt Latvijas valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principus.