20. Article

Pārējo balvu konkurss tiks izsludināts turpmākajos gados pēc Prezidija apstiprināta plāna. LZA prezidents J.Stradiņš LZA ģenerālsekretārs A.Siliņš Edgars Siliņš (1927–1998) — viens no Latvijas izcilākajiem fiziķiem, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, profesors, Dr.habil.phys., Fizikālās enerģētikas institūta Organiskās cietvielas fizikas un molekulārās elektronikas laboratorijas vadītājs. Kopā ar Rīgas vadošajiem ķīmiķiem izveidojis un attīstījis jaunu virzienu zinātnē — organisko cietvielu fiziku. Uzrakstījis vairāk nekā 170 zinātnisku darbu, tai skaitā 6 Latvijā un ārvalstīs izdotas monogrāfijas, no kurām "Organic Molecular Crystals. Their Electronic States" ir visbiežāk citētā Latvijas fiziķu grāmata pasaulē. Mūža pēdējos septiņus gadus vienlaikus ar darbu specialitātē veltījis arī pasaules izziņas filozofiskiem pamatprincipiem, 1998. gada pavasarī pabeidza fundamentālu monogrāfiju — "Lielo Patiesību Meklējumi — esejas par ideju un paradigmu vēsturi". Pīrs Bols (1865–1921) — redzamākais matemātiķis, matemātikas doktors (1900), kurš dzīvojis un strādājis Latvijā. Beidzis Tērbatas universitāti 1887. gadā, turpat ieguvis maģistra grādu (1893). No 1895. gada — Rīgas Politehnikuma un Rīgas Politehniskā institūta, bet no 1919. līdz 1921. gadam — Latvijas Universitātes profesors. Ievērojami darbi diferenciālvienādojumu stabilitātes un invariantu teorijā, kā arī debesu mahānikā. Pirmoreiz pasaulē licis pamatus kvaziperiodisko funkciju teorijai, pierādījis pirmo teorēmu par nekustīgā punkta eksistenci un tagad atzīts par vienu no nekustīgā punkta principa autoriem (Bola – Braunera princips). Publicējis 12 zinātniskus darbus un vienu mācību grāmatu matemātikā. Eižens Āriņš (1911–1987) — matemātiķis, viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš 50. gados Latvijā pievērsies kibernētikai un 1959. gadā nodibinājis Latvijā pirmo Skaitļošanas centru (tagad Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūts) un līdz 1978. gadam bijis tā direktors. E.Āriņš beidzis Latvijas Universitāti (1946), kur strādājis kopš 1944. gada. Fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts (1954), zinātniskais darbs saistīts ar deskriptīvo funkciju teoriju, vēlāk arī daļēji mainīgo funkciju teoriju. 50. gadu otrajā pusē vienlaikus ar vēl neierasto datoru apguvi un to iespēju teorētisku analīzi veicis arī vienus no pasaulē pirmajiem pētījumiem pašorganizējošo sistēmu izveidē, kļūstot par vienu no kompetentākajiem Latvijas speciālistiem datorikā. Viņa pētījumu rezultāti, kas izmantoti lielākoties praksē ārpus Latvijas robežām, ievērojami cēluši Latvijas matemātikas zinātnes starptautisko prestižu. Daudz nodarbojies ar praktiskās dažādu tautsaimniecības nozaru automatizētās vadības sistēmu izstrādes problēmām. Nopelniem bagātais zinātnes un tehnikas darbinieks (1964). Alfrēds Vītols (1878–1945) — hidromehānikas speciālists, Dr.sc.ing. (1924). Beidzis Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtu 1906. gadā. No 1919. līdz 1944. gadam — Latvijas Universitātes docētājs, profesors, prorektors, Matemātikas fakultātes tehniskās matemātikas katedras vadītājs (1940–1944), kopš 1924. gada — profesors. Izvirzījis un pamatojis jaunas atziņas tehniskajā hidrodinamikā, līdzdarbojies Ķeguma un Doles pirmo projektu veidošanā, kā arī daudzos citos tehniskos projektos, saistot tehnisko zinātņu teorētiskos pamatus ar praksi. Publicējis vairāk nekā 60 zinātnisku rakstu, daudzus no tiem arī starptautiski pazīstamos žurnālos. Ievērojams pedagogs, vairāku mācību grāmatu autors. 1944. gadā emigrējis uz Zviedriju, kur 1945. gadā miris ar infarktu. Ludvigs Jansons (1909–1958) un viņa dēls Māris Jansons (1936–1997) — Latvijas fiziķi un pedagogi. Ludvigs Jansons — beidzis Latvijas universitāti (1933), 1934.gadā uzaicināts strādāt LU Fizikas katedrā, kur strādājis līdz mūža beigām, dažādos laika posmos veikdams arī fakultātes dekāna vietnieka un dekāna pienākumus. Izveidojis fizikas katedras Latvijas Universitātē, Pedagoģiskajā un skolotāju institūtā. Viens no Latvijas Zinātņu akadēmijas dibināšanas iniciatoriem. ZA Fizikas un matemātikas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā no 1946.līdz 1950.gadam. Viņa mācību grāmata studentiem "Fizikas praktikums" (1947) atkārtoti izdota 1954., 1961., 1971., un 1979.gadā. Māris Jansons — LZA īstenais loceklis, habilitētais fizikas doktors, profesors. Beidzis Latvijas universitātes Fizikas un matemātikas fakultāti (1960), pēc studijām līdz mūža pēdējai dienai viņa zinātniskais, pedagoģiskais un organizatoriskais darbs bijis saistīts ar šo fakultāti. 1969.gadā ieguvis fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta, 1985.gadā — zinātņu doktora, 1992.gadā — Dr.hab.phys. grādu. Bijis Spektroskopiskās nodaļas vadītājs (1979–1993), un vienlaikus sešus gadus veicis arī Eksperimentālās fizikas katedras vadītāja pienākumus (1989–1993), kopš 1994.gada vadījis Atomfizikas un spektroskopijas institūtu. Latvijā un ārzemēs atzīts speciālists elementāro procesu (fotoierosmes, fotosabrukšanas, fotodisociācijas u.c.) un enerģijas pārneses pētījumos vielas gāzveida fāzē ar modernās lāzeru spektroskopijas metodēm. Publicējis ap 100 zinātnisku rakstu, kopā ar Sanktpēterburgas profesoru A.Kļučarevu arī monogrāfiju par procesiem sārzemju plazmā (1988). Arvīds Kalniņš (1884–1981) — ķīmiķis, Dr.agr. (1930). LPSR ZA akadēmiķis (1946). LPSR nopelniem bagātais zinātnes darbinieks (1945). Koksnes ķīmijas un ķīmijas tehnoloģijas zinātnes pamatlicējs Latvijā. Beidzis RPI (1916), LU (1920–1939), LLA docētājs (no 1939.g.), katedras vadītājs (no 1946.līdz 1960.g.), profesors (1931). LPSR ZA prezidija loceklis (no 1951.g.), Ķīmijas un ģeoloģijas zinātņu nodaļas akadēmiķis sekretārs (no 1958. līdz 1963.g.). Galvenie zinātniskie pētījumi — atsveķošana un sveķu ķīmiskā pārstrāde, koksnes konservēšana un ķīmiskā plastifikācija, augu materiālu hidrolīze un termolīze, celulozes modificēšana un jaunu medicīnas preparātu ražošana. PSRS Valsts prēmija (1951), LPSR Valsts prēmija (1957). PSRS ZA Koksnes un tās galveno komponentu ķīmijas zinātniskās padomes priekšsēdētājs (no 1966.līdz 1979.g.). Rainis (1865–1929) — latviešu rakstnieks un domātājs. Profesionālā izglītība — Pēterburgas universitāte, jurists (1888). Cieša saistība ar laikrakstu "Dienas lapa"; sākotnēji pirmās publikācijas, vēlāk (1891–1895) redaktora pienākumi. Pirmie dzejoļu krājumi — "Mazie dunduri", "Apdziedāšanās dziesmas III Vispārīgiem latvju dziesmu svētkiem" — nacionālās buržuāzijas kritikai. Sakarā ar jaunstrāvnieku prāvu izsūtīts uz Pleskavu, vēlāk Slobodsku. Cietumos un trimdā izveidojies par dzejnieku un meistarīgu tulkotāju (J.V.Gētes "Fausts"). Pirmie XX.gs. nokaņu izteicēji — dzejoļu krājums "Tālas noskaņas zilā vakarā" (1903) un luga "Pusideālists". Aktīvs 1905.gada ideālu paudējs ("Vētras sēja", "Uguns un nakts"). Spilgtie, novatoriskie mākslas tēli apliecinājuši tieksmi pēc atbrīvošanās no Krievijas carisma, pēc valstiskas patstāvības pēc sabiedrības ideāla, sabiedrības augšupejas. Dziļa mīlestība, erudīta zināšanas, folkloras un vēstures mijiedarbība, apvienojot mitoloģisko senatni ar moderno Latvijas vēsturi, ļāvusi dzejniekam radīt jaunus tēlus jaunā dzejas kvalitātē. Raiņa monumentālā dramaturģija dziļi ietekmējusi latviešu skatuves mākslas attīstību. Viņa bērniem veltītā dzeja savā poētismā pieder pie bērnu literatūras klasikas, bez moralizēšanas veidojot ētikas pasaules pamatus. Emigrācijas periods Šveicē (no 1905.līdz 1920.g.) devis impulsu Raiņa darbībai Latvijā — Satversmes sapulcē, triju Saeimu sasaukumos, Nacionālā teātra direktora darbā. Plašs, filozofisks, humānistisks pasaules skatījums, brīvība no jebkāda šovinisma, nacionālās norobežotības un tajā pašā laika visdziļākā cieņa pret savas un citu tautu identitāti — Raiņa kā dzejnieka un domātāja lieluma pamats un nezūdamība. Teodors Celms (1893–1989) — filozofs. Ieguvis labu izglītību — beidzis Alkšņa tirdzniecības skolu Valkā, studējis tautsaimniecību un filozofiju Maskavas komercinstitūtā un universitātē. 1920.gadā atgriezies Latvijā, strādājis par filozofijas pasniedzēju izglītības ministrijā. Ieguvis filozofijas doktora grādu Freiburgas un Latvijas univeritātē. LU docents, profesors, ar lieliem panākumiem lasījis sistemātiskās filozofijas kursu. 1937.gadā lasījis kursu arī Kēnigsbergas universitātē. 1944.gadā emigrējis uz Vāciju. Bijis Gētingenes universitātes profesors, docents Baltijas universitātē. 1949.gadā izceļojis uz ASV, Augustānas koledžas (Rokailendā, Ilinoisā) profesors. Plaša profila speciālists — lasījis lekcijas kultūrfilozofijā, zinātnes, tehnikas filozofijā un tehnikas vēsturē Aijovas un Ilinoisas universitātē. Četru grāmatu un vairāk nekā 100 rakstu autors. Vislielāko atsaucību cittautu filozofos guvusi T.Celma grāmata. "Der phaenomenologische Idealismus Husserls" (1928), kas tiek uzskatīta par labāko Huserla fenomenoloģijas analīzi un kritisku atainojumu. Šis pētījums bijis LU dr.philos.grāda pamatā (1936), 1931.gadā tas publicēts spāņu valodā. Kārlis Mīlenbahs (1853–1916) — valodnieks. Studējis klasisko filozofiju Tērbatas universitātē (no 1876. līdz 1889.). Pētījis latviešu valodas sintakses, leksikas, ortogrāfijas jautājumus, pirmais Latvijā pievērsies vispārīgās valodniecības problēmām. Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas valodniecības nodaļas vadītājs (no 1904.g.), tās "Rakstu krājuma" redaktors (no 1901. līdz 1914.g.). Ap 100 zinātnisku rakstu autors, sastādījis "Latviešu valodas vārdnīcu" (1–4, 1923–1932), ir sintakses daļas autors kopā ar J.Endzelīnu sarakstītajai "Latviešu gramatikai" (1907, 1934) un "Latviešu valodas mācībai" (1907, 1937).