4. Article

Satversmes tiesa savā iepriekšējā judikatūrā atzinusi, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106 11. punktu). Turklāt bērna tiesības un likumiskās intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu). Spriedumā secināts, ka likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, nav pēc būtības apsvēris iespēju, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties un ka var pastāvēt kādi alternatīvi līdzekļi, kas iepriekš par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem sodīto personu tiesības aizskartu mazāk, bet neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts. Atsaucoties uz savu iepriekšējo judikatūru, Satversmes tiesa norāda: paredzot aizliegumu, likumdevējam ir nevis jāvadās no vispārīgām prezumpcijām, bet gan pēc iespējas jāveicina individuāla taisnīguma sasniegšana (sk. Sprieduma 20. un 21. punktu). Taču izskatītajā lietā būtiski ir tas, ka nedz Satversmes 96. pants, nedz 110. pants neaizsargā personas vēlmi nodrošināt ārpusģimenes aprūpi bērnam. Citiem vārdiem sakot, no minētajām Satversmes normām personai, kura vēlas kļūt par aizbildni, neizriet tiesības īstenot konkrēta bērna aprūpi. Satversmes tiesa to konstatē, konkretizējot Satversmes 96. panta un 110. panta tvērumu (sk. Sprieduma 10.1. un 10.2. punktu), tomēr tālāk, pārbaudot apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma samērīgumu, neņem vērā. Lai gan apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums visupirms attiecas uz personu, kura pretendē uz aizbildņa statusu, tas tieši skar arī bez vecāku gādības palikušā bērna intereses. Proti, izskatītajā lietā Satversmes tiesai bija jāvērtē, vai likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir izpildījis tam no Satversmes 110. panta izrietošo pienākumu īpaši palīdzēt bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības. Tādēļ Satversmes tiesai, lai tā izvērtētu, vai likumdevējs šo pienākumu veicis pienācīgi, proti, vai ir ievērots samērīguma princips, bija jākonstatē, kas konkrētā tiesiskā regulējuma izstrādes procesā bija uzskatāms par bērna vislabākajām interesēm un vai apstrīdētajā normā šīs intereses ir ņemtas vērā.