5. Article

Aizbildnība ir tiesību institūts, kura mērķis ir nodrošināt, lai bērnam, kurš palicis bez vecāku gādības, tiek nodrošināta nepieciešamā audzināšana un aprūpe. Saskaņā ar Civillikuma 223. pantu tēvs un māte uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi. Taču par bērna aizbildņiem nevar būt vecāki, kuri zaudējuši aizgādības tiesības. Tātad, ja pēc tiesas sprieduma vai kāda cita no pašu gribas neatkarīga iemesla dēļ abi vecāki zaudē šīs tiesības, bērnam tiek nodibināta aizbildnība vai bāriņtiesa lemj par citu ārpusģimenes aprūpes veidu. Ja aizgādības tiesības zaudē tikai viens vecāks, aizbildnība nodibināma vai bāriņtiesa lemj par citu ārpusģimenes aprūpes veidu gadījumos, kad tas nepieciešams bērna interesēs (sk. Civillikuma 224. pantu). Tāpat bāriņtiesa lemj par aizbildnības nodibināšanu un aizbildņa iecelšanu bērnam arī citos Bāriņtiesu likuma 26. pantā noteiktajos gadījumos, piemēram, ja bērna vecāki ir miruši vai izsludināti par mirušiem. Civillikuma 252. pants noteic, ka aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus. Aizbildnim sevišķi jāgādā par sava aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par savu bērnu audzināšanu. Aizbildnis pats var uzņemties audzināšanu vai arī uzticēt to kādai citai personai, kurai uz to ir vajadzīgās spējas (sk. Civillikuma 252. pantu). Aizbildnis ir bērna likumiskais pārstāvis, kura pienākums ir sekmēt bērna interešu un vajadzību apmierināšanu, pārstāvēt bērnu tiesiskajos darījumos un gādāt par viņa mantu (sk. Civillikuma 261. un 269. pantu). Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 36.1 panta pirmo daļu, Valsts sociālo pabalstu likuma 3. pantu un Ministru kabineta noteikumiem Nr. 1600 "Kārtība, kādā piešķir un izmaksā atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu" valsts paredz finansiālu atbalstu ārpusģimenes aprūpes pakalpojumu sniegšanai atbilstoši likumā par valsts budžetu kārtējam gadam piešķirtajiem līdzekļiem, proti, aizbildnis saņem no valsts atlīdzību pabalsta formā. Civillikuma 303.-306. pantā ir noteikts arī tas, ka aizbildnim nav pienākuma par saviem līdzekļiem uzturēt aizbilstamo. Atbilstoši Civillikuma 229. pantam vecākiem ir tiesība saviem bērniem testamentā iecelt aizbildņus. Savukārt gadījumos, kad vecāki nav izteikuši savu gribu aizbildņa iecelšanā, aizbildnība pār bērnu piekrīt visupirms viņa tuvākajiem radiniekiem. Par tuvākajiem bērna radiniekiem uzskatāmi tie, kas, viņam mirstot, būtu viņa likumiskie mantinieki. Lai tiktu nodibināta šāda aizbildnība, ir nepieciešams bāriņtiesas apstiprinājums. Bāriņtiesa par aizbildņiem izrauga no vienādi tuviem radiniekiem piemērotākos, bet, ja tuvākie izrādītos nepiemēroti, tad tālākos (sk. Civillikuma 235. pantu). Civillikuma 236. pants noteic: ja starp nepilngadīgā radiniekiem neatrodas spējīgi vai arī ja spējīgie nevar uzņemties aizbildnību, vai ja viņus atlaiž vai atceļ no aizbildņa pienākumu pildīšanas, kā arī ja nepilngadīgajiem nemaz nav radinieku, aizbildņus ieceļ bāriņtiesa no citu personu vidus, un tai jārīkojas šajā ziņā pašai no sevis, tiklīdz tā dabū zināt, ka ir tādi pilnīgi bāriņi. Tādējādi šobrīd spēkā esošais regulējums pieļauj to, ka par aizbildņiem var kļūt arī personas, kuras ar bērnu nesaista radniecības attiecības. No minētā izriet, ka aizbildnības institūta būtība un mērķis ir nodrošināt, lai bērns, kurš palicis bez vecāku gādības, saņemtu tam ikdienišķi nepieciešamo aprūpi līdz brīdim, kad viņš atgriežas ģimenē, sasniedz pilngadību vai tiek nodots adopcijai. Likumdevējs, nosakot aizliegumu par vardarbību vai tās piedraudējumu sodītai personai kļūt par aizbildni, ir ievērojis piesardzības principu un uzskatījis, ka bērna vislabākajām interesēm atbilst tāds regulējums, kas viņu pasargā pat no vismazākā vardarbības riska. Proti, apstrīdētā norma ir pieņemta, lai novērstu bērna nonākšanu tādas personas aizbildnībā, kura izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, un tādējādi preventīvi pasargātu bērnu no vardarbības riska.