6. Article

Spriedumā atzīts, ka apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, bāriņtiesa, ievērojot piesardzības principu, varot individuāli izvērtēt to, vai konkrētā persona, kas iepriekš izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, var radīt lielāku apdraudējumu bērna drošībai nekā nesodīta persona, turklāt bāriņtiesa veicot pastāvīgu uzraudzību pār to, vai bērna aizbildnība tiek īstenota atbilstoši bērna vislabākajām interesēm (sk. Sprieduma 21. punktu). Satversmes tiesa savā līdzšinējā judikatūrā ir konsekventi uzsvērusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru aizlieguma mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 21. punktu). Tātad, ja lietas izskatīšanas gaitā tiek konstatēts, ka konkrētajā gadījumā pastāv saudzējošāki līdzekļi, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ar šiem līdzekļiem var sasniegt apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 7. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-24-03 18.3. punktu un 2014. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 28.2. un 28.3. punktu). Spriedumā nav sniegti argumenti secinājumam, ka konkrētajā gadījumā ar tiesas norādītajiem līdzekļiem apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķi - bērnu tiesību aizsardzība - var sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē. Uzskatu, ka likumdevējam ir tiesības, ievērojot bērna vislabāko interešu prioritātes principu - bērna aizsardzību no vardarbības -, noteiktām sabiedrības grupām paredzēt tādu tiesisko regulējumu, kas nenodrošina absolūtu individualizāciju un vienādā mērā ir attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut arī atšķirīgiem gadījumiem. Šādu regulējumu likumdevējs ir tiesīgs noteikt, ja, izvērtējot riskus, ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka bez šāda regulējuma var tikt apdraudētas bērna intereses. Proti, valstij ir pienākums ar pienācīgu rūpību novērst jebkāda veida vardarbību pret bērnu. Tas nozīmē, ka ir jāveic visaptveroši un integrēti pasākumi, lai nodrošinātu, ka tie pieaugušie, kuri ir atbildīgi par bērnu, ievēro bērna tiesības. Bērna aizsardzībai jāsākas visupirms ar tādiem pasākumiem, kas aizliedz un preventīvi novērš jebkāda veida vardarbību pret bērnu (sk. arī ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 13 (2011) par bērnu tiesībām būt brīviem no visu veidu vardarbības 5. un 45.-46. punktu). Nav iespējams garantēt to, ka persona, kas agrāk izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, vairs nekad neizdarīs nekādus noziedzīgus nodarījumus. Šādu varbūtību nevar izslēgt arī bāriņtiesas vērtējums un pastāvīga uzraudzība pār to, vai bērna aizbildnība tiek īstenota atbilstoši šā bērna vislabākajām interesēm. Pieaicinātā persona biedrība "Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija" norādījusi: konstatēt risku, ka persona, kura pretendē uz aizbildņa statusu, atkal var uzvesties vardarbīgi, ir iespējams tikai acīmredzamos gadījumos, tomēr šādas personas bieži vien savu vardarbīgo dabu slēpj un to nespēj konstatēt arī psihologs. Vardarbība pret bērnu esot viens no visgrūtāk konstatējamiem nodarījumiem. Turklāt Latvijā neesot veikti tādi regulāri, sistemātiski pētījumi par vardarbību pret bērniem, kas ļautu izvērtēt tendences un ieviest pierādījumos balstītus pasākumus vardarbības novēršanai (sk. lietas materiālu 4. sēj. 122. lp.). Sprieduma 21. punktā tiesa, nemaz neizanalizējusi bāriņtiesas iespējas individuāli izvērtēt to, vai konkrēta persona, kas iepriekš izdarījusi vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, var apdraudēt bērna drošību, aprobežojas ar secinājumu par alternatīvu līdzekļu esību. Proti, šis secinājums nav balstīts uz izvērtējumu un argumentiem par to, kādēļ pieaicinātās personas norādītajiem apsvērumiem par individuāla vērtējuma neiespējamību nav nozīmes un ka ar tiesas norādīto alternatīvo līdzekli apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķi patiešām varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē. Savus secinājumus par to, ka apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums nav samērīgs, Satversmes tiesa citstarp pamatojusi ar tās judikatūrā jau iepriekš izteikto atziņu, ka personas uzvedība laika gaitā var mainīties. Proti, kriminoloģiskie pētījumi liecinot, ka septiņu līdz desmit gadu laikā, uzturoties sabiedrībā bez atkārtota noziedzīga nodarījuma izdarīšanas, lielai daļai sodīto personu risks atkārtoti izdarīt noziedzīgu nodarījumu nokrītas līdz nesodītu personu riska līmenim, un likumdevējam šādu iespējamību, ka persona var mainīties, vajadzējis ņemt vērā (sk. Sprieduma 20. punktu). Neapšaubu to, ka persona laika gaitā var mainīties. Tomēr pilnībā izslēgt risku, ka jau sodīta persona var izdarīt jaunu vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, nav iespējams un to apliecina arī informācija, ko Valsts probācijas dienests sniedza Satversmes tiesai lietā Nr. 2019-01-01. Analizējot savā rīcībā esošo informāciju par noziedzīgu nodarījumu recidīvu, Valsts probācijas dienests ir secinājis, ka tieši par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās piedraudējumu, sodītas personas biežāk izdara jaunus vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus (sk. Valsts probācijas dienesta sniegto informāciju lietas Nr. 2019-01-01 materiālu 2. sēj. 71. lp.). Turklāt tiesiskā regulējuma izstrāde nevar būt balstīta abstrakti uz zinātnē izteiktiem pieņēmumiem, neanalizējot un neņemot vērā valstī pastāvošo reālo situāciju un sabiedrības attīstības pakāpi. Kā liecina iepriekš citās lietās apkopotie viedokļi un pieejamie pētījumi, tad Latvijā pastāv izteikta tolerance pret vardarbību (sk., piemēram, biedrības "Centrs MARTA" un Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docentes Dr. sc. comm. Maritas Zitmanes sniegtos viedokļus 2021. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2020-39-02 7. un 9. punktā, kā arī pētījumu "Vardarbība pret sievietēm un bērniem Latvijā. Situācijas apkopojums par statistiku un publiski pieejamajiem kvantitatīvajiem datiem", 2019.). Izskatītajā lietā citstarp bija jāņem vērā, ka aizbildnības nodibināšana bērnam var būt nepieciešama arī tādā situācijā, kad viņš zaudējis abus vecākus un bērna labākajās interesēs ir svarīgi rīkoties nekavējoties, lai ieceltu bērnam aizbildni. Šādos gadījumos, padziļināti izvērtējot to, vai konkrētā uz aizbildņa statusu pretendējošā persona ir tam piemērota, var tikt kavēta aizbildņa iecelšana un tas neatbilstu bērna vislabākajām interesēm. Tāpēc ir būtiski, lai likumdevējs noteiktu skaidrus kritērijus, kas jāņem vērā, lemjot par aizbildņa iecelšanu bērnam. Kā to esmu uzsvēris savās atsevišķajās domās par Satversmes tiesas 2021. gada 25. marta spriedumu lietā Nr. 2020-36-01, bērni ir tā sabiedrības daļa, kas ir īpaši aizsargājama no vardarbības un tās izraisītām nelabvēlīgām sekām. Vardarbība var atstāt ne tikai īslaicīgas, bet arī paliekošas nelabvēlīgas sekas attiecībā uz bērna attīstību un veselību. Turklāt bērni, kuri cieš no vardarbības, visdrīzāk būs pakļauti vardarbībai arī turpmākajā dzīvē (sk. arī: World Health Organization. European report on preventing child maltreatment, 2013). Izskatītajā lietā bija jāņem vērā arī tas, ka bērni, kuri palikuši bez vecāku gādības, bieži vien savā mūžā jau iepriekš ir piedzīvojuši vardarbību un ieguvuši traumatisku pieredzi (sk. pieaicinātās personas biedrības "Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija" viedokli lietas materiālu 4. sēj. 122. lp.). Tādēļ šādiem bērniem ir nepieciešama īpaši droša vide bez jebkādiem vardarbības riskiem. Līdz ar to uzskatu, ka nepastāv alternatīvi apstrīdētajā normā ietvertā aizlieguma mērķa sasniegšanas līdzekļi.