7. Article

Lai gan aizbildnības institūts nav vērsts uz ģimenes izveidošanu vai saglabāšanu, Civillikuma normas, kas regulē aizbildņa iecelšanu, pieļauj tādu situāciju, ka personai, kura pretendē uz aizbildņa statusu, ar konkrēto bērnu jau ir izveidojušās ģimeniskas attiecības un aizbildnības nodibināšana citstarp ir nepieciešama, lai šīs attiecības saglabātu, ļaujot bērnam palikt ģimeniskā vai viņam pazīstamā vidē. Šādā situācijā apstrīdētā norma var novest pie kolīzijas starp bērna tiesībām uz aizsardzību no vardarbības un bērna tiesībām uzaugt ģimeniskā vidē, kas ir vienlīdz prioritāri ar bērnu tiesību aizsardzību saistīti apsvērumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punktu). Tādēļ konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums bija samērīgi līdzsvarot nepieciešamību nodrošināt bērna aizsardzību pret vardarbību un nepieciešamību pēc iespējas nodrošināt to, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Savukārt Satversmes tiesai bija jāvērtē, kā likumdevējs ir līdzsvarojis šos dažādos aspektus, lai atrastu bērna vislabākajām interesēm atbilstošāko situācijas risinājumu. Likumdevējs, nosakot aizliegumu par vardarbību vai tās piedraudējumu sodītai personai kļūt par aizbildni, ir uzskatījis, ka bērna vislabākajām interesēm atbilst tāds regulējums, kas viņu pasargā pat no vismazākā vardarbības riska. Uzsveru, ka jebkāda veida vardarbība pret bērnu ir nepieļaujama un valstij, ievērojot piesardzības principu, ir pienākums veikt visus nepieciešamos preventīvos pasākumus, lai pēc iespējas aizsargātu bērnu no vardarbības. Taču, kā jau iepriekš tika minēts, bērna tiesības uzaugt ģimeniskā vidē arī ir tāds ar bērnu tiesību aizsardzību saistīts apsvērums, kas atbilst bērna vislabākajām interesēm. Tomēr apstrīdētā norma tādā gadījumā, kad persona, kurai sodāmība ir dzēsta vai noņemta, pretendē uz aizbildņa statusu un starp šo personu un konkrēto bērnu jau izveidojušās ģimeniskas attiecības, liedz izvērtēt arī šo apsvērumu. Tādēļ šādā izņēmuma gadījumā apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums var neatbilst bērna vislabākajām interesēm. Tādējādi likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, šaurā aspektā tomēr nav samērīgi līdzsvarojis nepieciešamību nodrošināt bērna aizsardzību pret vardarbību un nepieciešamību pēc iespējas nodrošināt to, ka bērns uzaug ģimeniskā vidē. Tādēļ uzskatu, ka apstrīdētā norma, ciktāl tajā noteiktais aizliegums attiecas uz personu, kura pēc sodāmības noņemšanas vai dzēšanas pretendē uz aizbildņa statusu un kurai ar konkrēto bērnu jau ir izveidojušās ģimeniskas attiecības, neatbilst Satversmes 110. pantam. Tiesnesis Aldis Laviņš Rīgā 2021. gada 17. novembrī