14. Article

Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 98. panta otrajam teikumam. 14.1. Satversmes 98. panta otrais teikums nosaka: "Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā." Satversmes tiesa ir secinājusi, ka personas tiesības brīvi atgriezties Latvijā ir saistāmas ar šīs personas tiesisko saikni ar Latviju. To personu loks, kurām ir šādas tiesības, aptver arī Latvijas pilsoņus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2004‑15‑0106 18. un 19. punktu un 2011. gada 15. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010‑64‑01 9.1. punktu). Latvijas pilsoņu kopums jeb tauta ir viens no Latvijas valsti konstituējošajiem elementiem starptautisko tiesību izpratnē un veido Latvijas valststiesisko identitāti (sk. arī: Konstitucionālo tiesību komisija. Viedoklis par Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un neaizskaramo Satversmes kodolu. 2012. gada 17. septembris, 79. un 208. sadaļa). Atbilstoši Pilsonības likuma 1.1 panta pirmajai daļai Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti. Saskaņā ar minētā panta otro daļu Latvijas pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību un pienākumu kopums. Līdzīgi no Starptautiskās tiesas judikatūras un tiesību doktrīnas izriet, ka pilsonība ir tāda tiesiska, lojalitātē balstīta saikne starp personu un valsti, kas rada savstarpējas tiesības un pienākumus (sk. Starptautiskās tiesas 1955. gada 6. aprīļa spriedumu lietā "Nottebohm" (Liechtenstein v. Guatemala); sk. arī: Crawford J. Brownlie's Principles of Public International Law. 9th edition. Oxford: Oxford University, 2019, p. 499; Kučs A. Latvijas pilsoņu kopuma atjaunošana. Grām.: Jundzis T. (zin. red.) Nepārtrauktības doktrīna Latvijas vēstures kontekstā. Rīga: Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 2017, 312.-315. lpp.). Arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka starp valsti un tās pilsoni pastāv lojalitātes un solidaritātes attiecības (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā "Ghoumid and Others v. France", pieteikumi Nr. 52273/16 u. c., 45. punktu). Latvijas pilsoņu kopums ir politiska un juridiska kopība, kurā brīvprātīgi apvienojās latviešu tauta līdz ar tās etnogrāfiskajās robežās, kas tagad bija kļuvušas par Latvijas valsts robežām, dzīvojošajām mazākumtautībām (sk.: Dišlers K. Tautu pašnoteikšanās principa tiesiskais saturs. Rīga: Latvijas Universitāte, 1932, 119.-120. lpp.). Tas ir piesaistīts Latvijas teritorijai, jo Latvijas pamatnormā atspoguļotās Latvijas pilsoņu jeb tautas pašnoteikšanās un gribas - dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī - īstenošana tiesiskos apstākļos ir iespējama tikai noteiktā ģeogrāfiskā teritorijā. Tikai šajā - Latvijas - teritorijā Latvijas pilsoņi var dzīvot, pilnvērtīgi baudot Satversmē ietvertās tiesības. Tomēr Padomju Sociālistisko Republiku Savienības īstenotās okupācijas rezultātā Latvijas pilsoņu kopuma iespējas īstenot Latvijas pamatnormā atspoguļoto tautas gribu bija prettiesiski ierobežotas, citstarp tādēļ, ka vairākkārt daļa Latvijas pilsoņu tika deportēti (sk. Latvijas Republikas Saeimas 1996. gada 22. augusta Deklarāciju par Latvijas okupāciju; sk. arī Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007‑10‑0102 33.2. punktu). Ar deportācijām bija paredzēts Latvijas iedzīvotājus izsūtīt uz mūžu, liedzot viņiem atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā - Latvijā (plašāk sk.: Spridzāns B. Par Latvijas melnāko dienu. Latvijas Vēstnesis, 21.04.1995., Nr. 62; Bleiere D. 1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā. Pieejams: www.enciklopedija.lv; Bleiere D. 1949. gada 25. marta deportācija Latvijā. Pieejams: www.enciklopedija.lv). Turklāt Latvijas okupācijas laikā netika atzītas tiesības atstāt savu valsti un izceļošana bija iespējama tikai ar īpašu valsts atļauju. Šīs kārtības galvenais mērķis bija nepieļaut personu izceļošanu uz Rietumeiropas valstīm (sk.: Nikuļceva I. 98. pants. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Latvijas Vēstnesis: Rīga, 2011, 291. lpp.). Iepriekš izklāstīto vēsturisko apstākļu dēļ Latvijas pilsoņu piesaiste Latvijas teritorijai ir īpaši svarīga, tāpēc tā attiecībā uz tiesībām atgriezties Latvijā konstitucionālas nozīmes tiesību aktos tika ietverta jau drīz pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Proti, 1991. gada 10. decembra likuma "Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi" 10. panta otrajā daļā bija noteikts, ka pilsoņiem ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties tajā. Mūsdienās tiesības brīvi atgriezties Latvijā tiek īstenotas citstarp tad, kad persona iepriekš ir izmantojusi tai Satversmes 98. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības izceļot no Latvijas. Gan tiesības brīvi izceļot no Latvijas, gan tiesības atgriezties Latvijā ir cieši saistītas ar Satversmes ievada pirmajā teikumā ietverto konstitucionālo aksiomu: Latvija kā demokrātiska tiesiska valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību. Latvijas pilsonis, realizēdams savu pašnoteikšanos, pats var izvēlēties, vai uzturēties Latvijā vai izceļot no Latvijas uz ārvalstīm un, ja ir izceļojis, - vai un kad atgriezties Latvijā. Savas atrašanās vietas un dzīves vietas noteikšana ir personas brīvības un pašnoteikšanās izpausme. Tomēr ir jānošķir personas tiesības atgriezties Latvijā no personas vēlmes un iespējas šai nolūkā izmantot konkrētu transporta veidu un jāpatur prātā, ka nevienam nav subjektīvu tiesību uz, piemēram, avioreisu (sk.: Līce K. Cilvēktiesības nav egocentrisms, valsts nav Laimes lācis. Jurista Vārds, 16.02.2021., Nr. 7, 24.-26. lpp.). Savukārt Latvijas valstij ir pienākums savus pilsoņus aizsargāt arī tad, ja viņi ir ārpus Latvijas teritorijas. Šī aizsardzība izpaužas citstarp tādējādi, ka valsts nedrīkst radīt Latvijas pilsonim nepārvaramus šķēršļus, kas atgriešanos Latvijā padara neiespējamu. Proti, atgriešanās Latvijā ir brīva, ja to nekavē valsts radīti nepārvarami šķēršļi. Turklāt Latvijas pilsonis Latvijā var atgriezties dažādos veidos: šķērsojot sauszemes robežu vai ieceļojot caur ostu, lidostu, dzelzceļa staciju vai citādi. 14.2. Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Konkretizējot Satversmes normas kopsakarā ar starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertajām normām, ir jānodrošina šo normu harmonija, novēršot to, ka Satversmē ietverto pamattiesību apjoms tiek samazināts vai ierobežots (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018‑18‑01 15.1. punktu). Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 13. panta 2. punkts noteic, ka katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu valsti un atgriezties savā valstī. Līdzīgi saskaņā ar Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 12. panta 4. punktu nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt tiesības iebraukt savā valstī. Savukārt Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Cilvēktiesību konvencija) 4. protokola 3. panta 2. punktā ir noteikts, ka nevienam nedrīkst liegt tiesības ieceļot tās valsts teritorijā, kuras pilsonis viņš ir. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā šī tiesību norma nav konkretizēta. Kā atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, Cilvēktiesību konvencijas normas iztulkojamas atbilstoši attiecīgajām starptautisko publisko tiesību normām, jo īpaši saskaņā ar Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk - Vīnes konvencija) 31., 32. un 33. pantā ietvertajiem iztulkošanas principiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā "S. M. v. Croatia", pieteikums Nr. 60561/14, 287. punktu). Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka Cilvēktiesību konvencijas normas ir jāiztulko tā, lai tajā ietvertās tiesības būtu praktiskas un efektīvas, nevis teorētiskas un iluzoras (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā "Demir and Baykara v. Turkey", pieteikums Nr. 24503/97, 65. un 66. punktu). Vīnes konvencijas 31. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka līgums iztulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā, un atbilstoši tā objektam un mērķim. Turklāt atbilstoši minētā panta otrajai un trešajai daļai jāņem vērā līguma pušu sagatavotie un akceptētie dokumenti, tostarp vienošanās, par līguma saturu, attiecīgā līguma piemērošanas prakse, kuru ieviesusi dalībnieku vienošanās attiecībā uz tā iztulkošanu, un jebkuras citas attiecīgā līguma dalībnieku starpā piemērojamās starptautisko tiesību normas. Savukārt saskaņā ar Vīnes konvencijas 32. pantu ir iespējams izmantot papildu iztulkošanas paņēmienus, tostarp atsaukties uz līguma sagatavošanas materiāliem un noslēgšanas apstākļiem. Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. panta 2. punktā ietverto tiesību formulējums "nedrīkst liegt" norāda uz šo tiesību beznosacījuma raksturu. Arī no pārējā Cilvēktiesību konvencijas teksta izriet, ka gadījumos, kad tajā ietvertās tiesības ir iespējams ierobežot, šāda ierobežojuma noteikšanas kritēriji ietverti pašā Cilvēktiesību konvencijas tekstā. Tomēr Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. pantā tajā ietverto tiesību ierobežošanas kritēriji nav noteikti. Satversmes tiesa konstatē arī to, ka Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi: starptautisko tiesību princips, kas ir atkārtoti apstiprināts Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. pantā, neļauj dalībvalstīm aizliegt saviem pilsoņiem ieceļot to teritorijā un tur uzturēties jebkādā statusā, un tas pats princips arī aizliedz dalībvalstīm savu pilsoņu uzturēšanos to teritorijā pakļaut nosacījumiem (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2011. gada 5. maija sprieduma lietā C‑434/09 "McCarthy" 29. punktu). Līdzīgi arī tiesību doktrīnā pausts viedoklis, ka minētās tiesības ir absolūtas (sk.: Saliba A. T., Do Valle M. F. V. Stranded at the border: an analysis of the legality of international travel restrictions adopted by states in the Covid‑19 pandemic in light of the right to return to one's country. Pieejams: wilj.las.wisc.edu). Satversmes tiesai tas jāņem vērā, konkretizējot Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietvertās pilsoņu tiesības brīvi atgriezties Latvijā. 14.3. Satversmes 116. pants noteic, ka personai Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības var ierobežot. Tomēr Satversmes 116. pants konkretizējams, ievērojot tajā norādīto Satversmes normu būtību un vietu Satversmes sistēmā un nodrošinot harmoniju ar Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos ietvertajām cilvēktiesību normām. Izskatāmajā lietā tas nozīmē to, ka Satversmes 116. pantā ietvertā norāde uz iespēju ierobežot Satversmes 98. pantā ietvertās tiesības nav attiecināma uz Satversmes 98. panta otrajā teikumā ietvertajām pilsoņa tiesībām brīvi atgriezties Latvijā, jo tas varētu novest pie tā, ka tiek apdraudēta Latvijas pilsoņu kopuma - Latvijas valsti konstituējošā elementa - faktiskā piesaiste Latvijas teritorijai un Latvijas pamatnormā ietvertās suverēna gribas - dzīvot demokrātiskā tiesiskā valstī - īstenošana. Turklāt arī atbilstoši Cilvēktiesību konvencijas 4. protokola 3. panta 2. punktam minētās tiesības nevar tikt liegtas, proti, tās ir absolūtas. Līdz ar to Satversmes 98. panta otrais teikums aizsargā citstarp Latvijas pilsoņa absolūtās tiesības brīvi atgriezties Latvijā un šīs tiesības nedrīkst ierobežot.