49. Article — paredz arī iespēju noteikt vieglāku sodu nekā

likumā paredzētais. Proti, gadījumā, ja tiesa, ievērojot vairākus vainīgā atbildību mīkstinošos apstākļus un vainīgā personību, atzīst par nepieciešamu noteikt viņam sodu, kas ir zemāks par likumā konkrētam noziedzīgam nodarījumam paredzēto minimālo robežu, tā var sodu attiecīgi mīkstināt. Tādējādi tiesai ir iespēja nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts mērķa izpildi - nodrošināt taisnīgu iznākumu katrā konkrētā gadījumā. Ja šāda iespēja pastāv kriminālprocesā, tad vēl jo vairāk tādai būtu jāpastāv administratīvo pārkāpumu procesā. Valsts pienākums ir izveidot tādu administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanas kārtību, kas personai nodrošinātu no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas - tādas pašas kā krimināllietās (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 9.2. punktu). Piemēram, Lietuvas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 30.1 pants noteic, ka institūcija, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, pārkāpēja personību, atbildību mīkstinošus un pastiprinošus apstākļus, kā arī taisnīguma un tiesību normu saprātīgas piemērošanas principus, var piemērot vieglāku sodu, nekā noteikts Administratīvo pārkāpumu kodeksā, vai nepiemērot to vispār. Līdzīgi arī Igaunijas Sodu kodeksa 61. pants paredz tiesai šādas tiesības. Tādējādi tiek nodrošināta soda individualizācija, proti, tas, ka tiek ņemts vērā pārkāpuma smagums un citi apstākļi, kurus nepieciešams vērtēt taisnīga soda noteikšanai. Apstrīdētās normas, liedzot tiesai pielāgot piemērojamo sodu izdarītā pārkāpuma smagumam, varēja novest pie netaisnīgiem nolēmumiem. Eiropas Savienības Tiesa atzinusi: lai novērtētu sankcijas samērīgumu, ir jāņem vērā arī saikne starp iespējami uzliekamā naudas soda apmēru un ekonomisko priekšrocību, kas izriet no izdarītā pārkāpuma, lai atturētu pārkāpuma izdarītājus no atkārtotas tāda paša pārkāpuma izdarīšanas (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 11. februāra sprieduma lietā C‑77/20 "K. M" 53. punktu). Taču apstrīdētās normas liedz tiesai vērtēt jebkādus individuālos apstākļus. Tiesas nevar ņemt vērā, piemēram, to, ka pārkāpējs varbūt ir godprātīgs autoceļu lietošanas nodevas maksātājs, vienmēr līdz pat attiecīgajam pārkāpumam ir to maksājis un samaksājis arī pēc pārkāpuma izdarīšanas, kad atcerējies, ka ir aizmirsis to samaksāt. Tāpat tiesa nevar ņemt vērā arī gadījumus, kad persona sistemātiski un ļaunprātīgi izvairās no nodevas maksāšanas. Līdz ar to apstrīdētās normas var radīt netaisnīgumu pat abos interešu virzienos - gan attiecībā uz pārkāpēja interesi tikt pasargātam no pārmērīgiem sodiem, gan sabiedrības labklājības interešu aspektā. Ievērojot minēto, uzskatu, ka administratīvo pārkāpumu lietās par autoceļu lietošanas nodevas maksāšanas noteikumu pārkāpumu, kas fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem, netiek īstenota visaptveroša tiesas kontrole pār piemēroto administratīvo sodu. Līdz ar to apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Satversmes tiesas tiesnesis A. Kučs Rīgā 2022. gada 12. janvārī