6. Article — nav pārkāpts, visupirms ņēma vērā to, ka punkti no

transportlīdzekļa vadītāja apliecības tiek noņemti, pamatojoties uz krimināltiesas spriedumu, ar kuru persona atzīta par vainīgu attiecīgā pārkāpuma izdarīšanā. Krimināltiesa vērtē, vai persona ir pieļāvusi attiecīgo pārkāpumu, nosaka tai piemērojamo sodu, kā arī vērtē pārkāpēja sniegtajos paskaidrojumos ietvertos faktos un tiesībās balstītos iebildumus. Tāpat tika ievērots, ka noņemamo punktu skaits ir pielāgots pārkāpuma smagumam, kuru nosaka krimināltiesa, kā arī tas, ka punktus vēlāk var atkal atgūt to sākotnējā skaitā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Konvencijas 6. pantam atbilstošu lēmuma pieņemšanas un pārbaudes procesu jau nodrošina krimināltiesas, tādēļ nav nepieciešams, lai tiesa ar pilnīgu jurisdikciju atkārtoti veiktu pārbaudi arī par noņemtajiem punktiem (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 23. septembra sprieduma lietā "Malige v. France", pieteikums Nr. 27812/95, 46.-51. punktu). Tas nozīmē, ka šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa vērtēja nevis procesu, kurā persona tiek atzīta par vainīgu pārkāpuma izdarīšanā, bet gan šā procesa sekas, proti, punktu noņemšanu no transportlīdzekļa vadītāja apliecības. Tas liedz šo Eiropas Cilvēktiesību tiesas lietu salīdzināt ar Spriedumā izskatīto gadījumu. Lietā "Malige v. France" pārkāpuma smagumu un par pārkāpumu piemērojamo sankciju visupirms noteica tiesa, kura nodrošināja Konvencijas 6. pantam atbilstošu procesu. Tikai pēc tam sekoja automātiskā punktu noņemšana no transportlīdzekļa vadītāja apliecības, proti, darbība, par kuru sūdzējās pieteicējs. Taču Satversmes tiesa Spriedumā vērtē "pirmo soli", proti, procesu, kurā persona tiek saukta pie atbildības par izdarīto pārkāpumu. Tāpat no minētā izriet, ka lietā "Malige v. France" sankcijas apmērs jeb noņemamo punktu skaits visupirms bija atkarīgs no tiesas sprieduma, kurā tika noteikts pārkāpuma smagums, un tikai pēc tam no tiesību normas, kas paredzēja par attiecīgā smaguma pārkāpumu noņemamo punktu skaitu. Taču Spriedumā izskatītajā gadījumā tiesību piemērotājam, konstatējot, ka persona ir izdarījusi attiecīgo pārkāpumu, automātiski jāpiemēro jau tiesību normās noteiktais pārkāpuma smagums, proti, sankcijas apmērs. Tāpat jānorāda, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa gan atzina, ka uz transportlīdzekļa vadītāja apliecības punktu noņemšanu ir attiecināms Konvencijas 6. pants, tomēr šī sankcija būtiski atšķiras no naudas soda kaut vai tādēļ vien, ka punktus ir iespējams vēlāk atgūt un pieteicējam 4 punktu noņemšanas dēļ vēl nebija iestājušās reālas negatīvas sekas (transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana). 4.3. Piekrītu Sprieduma 22. punktā norādītajam, ka tiesa nevar stāties likumdevēja vietā un pārvērtēt to līdzekļu efektivitāti, ar kuriem paredzēts sasniegt administratīvo sodu politikas mērķi. Taču nepiekrītu tam, ka tiesai nevajadzētu vērtēt piemērojamo līdzekļu taisnīgumu un nodrošināt soda individualizāciju. Taisnīguma princips prasa panākt iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu pretrunīgajām interesēm (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 7. punktu). Taisnīgums ir abstrakts jēdziens, kas pieņēmis savu formu tikai konkrētā gadījumā (mēs nevaram abstrakti pateikt, kas ir taisnīgums), bet tikai konkrētā gadījumā tas ir taisnīgums (sk. Valsts prezidenta Egila Levita uzrunu Konstitucionālo tiesību ekspertu domnīcā Satversmes tiesā 2019. gada 13. decembrī. Pieejama: www.president.lv). Viens no taisnīguma principa konkretizācijas elementiem, nosakot personai piemērojamo sodu, ir soda individualizācija. Proti, tiesību piemērotājam katrā konkrētā gadījumā ir jāņem vērā pārkāpuma raksturs, radītais kaitējums, pārkāpēja personība un citi pārkāpumu raksturojošie apstākļi, lai nodrošinātu to, ka piemērojamais sods atbilst izdarītajam pārkāpumam (sk., piemēram: M. Bagaric. The Punishment Should Fit the Crime - Not the Prior Convictions of the Person that Committed the Crime: An Argument for Less Impact Being Accorded to Previous Convictions in Sentencing. Pieejams: https://ssrn.com/abstract=2661913). Likumdevējs normatīvajos tiesību aktos nevar paredzēt un taisnīgi noregulēt visas dzīvē iespējamās situācijas, kādas var rasties pēc šo normu pieņemšanas. Tādēļ Krimināllikums ne vien nosaka sankcijas minimālo un maksimālo robežu jeb apmēru, bet tā