2. Article

Satversmes tiesa pamatoti atzina, ka apstrīdētās normas ierobežo personai Satversmes 105. panta pirmajos trijos teikumos noteiktās pamattiesības, šāds ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu likumu un tam ir leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība (sk. Sprieduma 14., 16. un 17. punktu). Tāpat Spriedumā, atsaucoties uz Satversmes tiesas judikatūrā konsekventi atzīto, pamatoti norādīts: lai noskaidrotu, vai pamattiesību ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt: 1) vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumīgās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai labums, ko gūst sabiedrība, ir lielāks par personai nodarītajiem zaudējumiem (sk. Sprieduma 18. punktu). Ievērojot citstarp likumdevēja rīcības brīvību nodokļu tiesību jomā, tā pienākumu rūpēties par valsts ilgtspējīgu attīstību, no vienas puses, un ikvienas personas konstitucionālo pienākumu maksāt pienācīgā kārtībā noteiktos nodokļus, no otras puses, Satversmes tiesa ir vairākkārt atzinusi, ka nodokļu tiesību specifika ietekmē konstitucionālās kontroles apjomu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24. punktu un 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu). No Satversmes tiesas judikatūras izriet, ka minētā specifika galvenokārt izpaužas, vērtējot tiesību uz īpašumu ierobežojuma atbilstību samērīguma principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 3. jūlija sprieduma lietā Nr. 2014-12-01 18.2. punktu un 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 15. punktu). Satversmes tiesa, izsakoties par savas judikatūras nozīmi, iepriekš ir norādījusi, ka tai ir pienākums ievērot savos nolēmumos paustās atziņas tiesiskās sistēmas stabilitātes, kontinuitātes, tiesiskuma un vienlīdzības prasību dēļ (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 14. punktu). Vērtējot likumdevēja izraudzīto līdzekļu piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai lietās par nodokļa maksāšanas pienākuma radītu tiesību uz īpašumu ierobežojumu, Satversmes tiesa līdz šim pārbaudījusi, vai likumdevēja lietotajiem līdzekļiem ir saprātīgs izskaidrojums, kas pamatots ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem. Savukārt šie līdzekļi ir uzskatāmi par pamatotiem ar objektīviem un racionāliem apsvērumiem, ja nodokļa maksātāji, ar to apliekamais objekts un tā aprēķināšanas principi nav noteikti patvaļīgi un nodokļa aprēķināšanas kārtība ir tāda, kas ļauj matemātiski izskaitļot tā maksājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 14. punktu un 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-04-01 18. punktu). Turpretī izskatāmajā lietā Satversmes tiesa, atsaucoties uz taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības principiem, kritērijā par izraudzīto līdzekļu piemērotību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai secināja, ka tai jāpārbauda, vai apstrīdētajās normās ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums ir noteikts uz taisnīguma un tiesiskās vienlīdzības nodrošināšanu vērstu objektīvu un racionālu apsvērumu pamata (sk. Sprieduma 19. punktu). Tādējādi uzskatu, ka Spriedumā pēc būtības ir ieviesta jauna pieeja izvērtējumam par to, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, Satversmes tiesa ir būtiski grozījusi tās judikatūrā nostiprināto šā samērīguma izvērtējuma kritērija tvērumu lietās, kas saistītas ar nodokļa maksāšanas pienākuma radītu tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tomēr šādai Satversmes tiesas rīcībai Spriedumā nav norādīts pamatojums. Šādas pieejas iespējamās negatīvās blaknes norādītas arī tiesību doktrīnā. Tā kā daudzos gadījumos tiesnešu tiesību modificēšana ir netieša, tad šos pagrieziena punktus tiesnešu tiesību attīstībā ne vienmēr var viegli identificēt. Īpaši sarežģīti tas var izrādīties gadījumos, kad jaunākajā nolēmumā ietvertā atziņa sašaurina vai paplašina agrākas atziņas piemērošanas sfēru (sal. sk.: Sniedzīte G. Tiesnešu tiesības. Jēdziens un nozīme Latvijas tiesību avotu doktrīnā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2013, 178.-179. lpp).