13. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Apstrīdētā regulējuma dēļ esot samazinājušies tajā paredzētajiem tirdzniecības ierobežojumiem pakļauto komersantu ienākumi. Tādējādi ar apstrīdēto regulējumu personām esot ierobežotas Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu. Turklāt apstrīdētais regulējums radot atšķirīgu attieksmi pret komersantiem, kas veic komercdarbību lielajos tirdzniecības centros, un komersantiem, kas iznomā lielo tirdzniecības centru telpas. Šie komersanti atrodoties salīdzināmos apstākļos ar komersantiem, kas veica tādu pašu komercdarbību citās vietās un varēja gūt normālus ienākumus, jo abās grupās ietilpstošie komersanti esot spējīgi nodrošināt epidemioloģisko prasību ievērošanu. Pieteikumu iesniedzēju argumenti par to, kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, esot pamatoti. Ievērojot faktiskos apstākļus apstrīdētā regulējuma pieņemšanas un spēkā esības laikā, Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi par to, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, paši par sevi neesot pietiekami, lai atzītu apstrīdēto regulējumu par neatbilstošu Satversmei. Izskatāmajā lietā esot vērtējams tas, vai apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais tiesību uz īpašumu ierobežojums un atšķirīgā attieksme esot noteikti vairāku mērķu labad: pirmkārt, lai ierobežotu cilvēku mobilitāti un, otrkārt, lai ierobežotu sabiedriskā transporta noslodzi. Šie mērķi esot atzīstami par leģitīmiem. Vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību gan Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, gan 105. panta pirmajam un trešajam teikumam, galvenokārt esot jāapsver apstrīdētajā regulējumā ietverto tirdzniecības ierobežojumu samērīgums. Šie tirdzniecības ierobežojumi esot piemēroti to leģitīmo mērķu sasniegšanai, tomēr neesot bijuši nepieciešami. Ministru kabinets norādījis, ka apstrīdētais regulējums izstrādāts, ievērojot vispārējo epidemioloģisko situāciju valstī, pētījumus par cilvēku pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros un novērojumus par cilvēku paradumiem saistībā ar lielo tirdzniecības centru apmeklēšanu. Šādi apsvērumi esot pārāk vispārīgi. Šāds uz riskiem balstīts pamatojums varētu būt attaisnojams pandēmijas sākumā. Apstrīdētās normas 1 pieņemšanas brīdī un spēkā esības laikā valstī neesot bijusi izsludināta ārkārtējā situācija, bijusi uzkrāta zināma pieredze cīņā ar pandēmiju, kā arī bijuši pieejami zinātniski pētījumi. Pieteikumu iesniedzēji esot norādījuši uz pētījumiem par gaisa kvalitātes ietekmi uz Covid‑19 infekcijas izplatību. Vairāki apstākļi liecinot, ka Ministru kabinetam bija zināmi šie pētījumi un bija zināmi dati par gaisa kvalitāti daudzās Latvijas tirdzniecības vietās, taču šie pētījumi un dati neesot atspoguļoti Ministru kabineta sniegtajā apstrīdētā regulējuma nepieciešamības pamatojumā. Tāpat Ministru kabinets neesot pienācīgi izvērtējis citu, jau iepriekš tirdzniecības jomā noteikto epidemioloģiskās drošības pasākumu efektivitāti, kā arī datus par cilvēku paradumu maiņu attiecībā uz tirdzniecības centru apmeklēšanu. Tāds regulējums, kas ļautu tirgotājiem, kuru tirdzniecības vietai ir iespējams nodrošināt atsevišķu ārēju piekļuvi, darboties, ievērojot citus epidemioloģiskās drošības pasākumus, nodrošinātu līdzsvaru starp komersantu un sabiedrības interesēm. Tāpat Ministru kabinets varējis noteikt, piemēram, stingrākas epidemioloģiskās drošības prasības attiecībā uz tirdzniecības vietu apmeklēšanu vai gaisa kvalitāti tirdzniecības vietās. Esot pamats uzskatīt, ka apstrīdētais regulējums nemazināja Covid‑19 izplatības riskus, jo iespējams, ka cilvēki devās uz citām tirdzniecības vietām, tostarp izmantojot sabiedrisko transportu. Esot jāņem vērā, ka ārpus tirdzniecības centra vienkopus esoši veikali, kuri darbojās par 7000 m2 lielākā teritorijā un kuriem bija nodrošināta atsevišķa ieeja, varēja turpināt savu darbību. Tāpat neesot ierobežota lielu veikalu, piemēram, būvmateriālu veikalu, darbība. Tādējādi neesot saskatāms sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā regulējumā paredzētajiem tirdzniecības ierobežojumiem. Savukārt Ministru kabineta noteiktie valsts atbalsta pasākumi neesot pietiekami, lai varētu attaisnot indivīda tiesību ierobežojumu.