21. Article

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi aptver personas īpašuma tiesības kā visas mantiska rakstura tiesības, kuras persona var netraucēti izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, kā arī nosaka īpašnieka sociālo pienākumu pret sabiedrību - neizmantot īpašumu pretēji sabiedrības interesēm - un paredz, ka īpašuma tiesības var tikt ierobežotas (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2020‑59‑01 16. punktu). Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā personas likumīgi iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums atļauj valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības interesēs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014‑34‑01 12.3. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka par tiesību uz īpašumu ierobežojumu ir uzskatāma arī valsts iejaukšanās komercdarbības veikšanā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013‑21‑03 10.2. punktu). Lai noskaidrotu, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums iejaucas komercdarbības veikšanā un tādējādi ierobežo personu tiesības uz īpašumu, ir jānoskaidro, vai tas ietekmē attiecīgo personu komercdarbību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019‑05‑01 17.2. punktu). Apstrīdētais regulējums aizliedza darboties visiem lielā tirdzniecības centra veikaliem, uz kuriem nebija attiecināmi tajā noteiktie izņēmumi. Šāds aizliegums traucēja attiecīgajiem tirgotājiem gūt ienākumus, atstājot tos bez ienākumiem pavisam (gadījumā, ja tirgotājs darbojas vienīgi lielo tirdzniecības centru telpās iekārtotos veikalos) vai noteiktā daļā (gadījumā, ja tirgotājam ir veikali arī citās tirdzniecības vietās vai tirgotājs var veikt tirdzniecību ar distances saziņas līdzekļu palīdzību). Saskaņā ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2 aizskartais tirgotājs nevarēja nodarboties ar tirdzniecību savā veikalā, kas ierīkots lielā tirdzniecības centra telpās. Tādējādi apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2 ietekmēja aizskartā tirgotāja komercdarbību un ierobežoja tā tiesības uz īpašumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015‑07‑03 12.2. punktu). Tiesības uz īpašumu citstarp ietver tiesības iznomāt sev piederošu lietu un tādējādi gūt labumu. Ja īpašnieks nevar savu lietu brīvi lietot, tostarp iznomāt, gūstot no tās iespējamos labumus, viņa tiesības uz īpašumu ir ierobežotas (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005‑16‑01 10. punktu un 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑17‑01 18.2. punktu). Apstrīdētajā regulējumā nav noteikts tiešs aizliegums lielā tirdzniecības centra īpašniekam iznomāt tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu. Tajā noteiktais veikalu darbības aizliegums bija vērsts pret konkrētām tirdzniecības vietām - lielajiem tirdzniecības centriem. Tomēr lielā tirdzniecības centra īpašnieka iespēja gūt labumu no lielā tirdzniecības centra telpu iznomāšanas ir cieši saistīta ar telpu nomnieku tiesībām izmantot šīs telpas tirdzniecībai. Saskaņā ar apstrīdēto regulējumu lielajā tirdzniecības centrā varēja darboties vien atsevišķi veikali, uz kuriem attiecās apstrīdētajā regulējumā noteiktie izņēmumi. Ir pamatoti uzskatīt, ka apstrīdētā regulējuma dēļ tirgotāji nebija ieinteresēti nomāt lielā tirdzniecības centra telpas, ja apstrīdētais regulējums pēc tam liegtu šajās telpās veikt tirdzniecību. Tātad apstrīdētais regulējums pēc būtības traucēja lielā tirdzniecības centra īpašniekam izmantot savas tiesības iznomāt lielā tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu. Tādējādi no apstrīdētā regulējuma izriet arī lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesību uz īpašumu ierobežojums. Līdz ar to apstrīdētais regulējums ierobežoja gan aizskartā tirgotāja, gan lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesības, kas ietvertas Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā.