27. Article

Izvērtējot to, vai Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt šos leģitīmos mērķus (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 19. punktu). SIA "Jysk" uzskata, ka Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi nav piemēroti minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo pircēji, nespēdami iepirkties lielajos tirdzniecības centros, izmantojuši sabiedrisko transportu, lai dotos uz citiem veikaliem, un tā rezultātā ne vien neesot mazinājusies sabiedriskā transporta noslodze, bet arī palielinājusies pulcēšanās citās, mazākās tirdzniecības vietās. Turpretim Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums ir piemērots citu cilvēku tiesību aizsardzībai, jo tas ļāvis mazināt gan pircēju, gan lielā tirdzniecības centra darbinieku pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros, kā arī mazināt sabiedriskā transporta noslodzi. Apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 bija noteikti lielajos tirdzniecības centros esošo veikalu darbības ierobežojumi. Šīs normas neparedzēja ierobežojumus sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem vai nosacījumus sabiedriskā transporta lietošanai, kā arī neregulēja tirdzniecību citās tirdzniecības vietās. Tādējādi šo normu ietekme uz sabiedriskā transporta noslodzi un citu tirdzniecības vietu apmeklētību varēja būt vienīgi netieša. No Rīgas pašvaldības sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Rīgas Satiksme" sniegtajiem datiem par sabiedriskā transporta pakalpojumiem izriet, ka šo normu spēkā esības laikā vidēji dienā pārvadāto pasažieru skaits svārstījās ik nedēļu (sk. lietas materiālu 5. sēj. 37.-40. lp.). Taču šī informācija pati par sevi neļauj izdarīt secinājumus par šo svārstību iemesliem. Cilvēku mobilitāte un sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošana ir atkarīga no dažādiem faktoriem - cilvēku individuālajām vajadzībām, izpratnes par nepieciešamību Covid‑19 pandēmijas apstākļos apmeklēt konkrētas vietas un citiem faktoriem. Tādēļ Satversmes tiesa nekonstatē tādus faktiskos apstākļus un nesaskata tādus argumentus, kas varētu pamatot Ministru kabineta izraudzīto līdzekļu piemērotību sabiedriskā transporta noslodzes mazināšanai. Ministru kabinets norāda, ka tā izraudzītie līdzekļi ir piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums novērsis arī lielo tirdzniecības centru veikalu darbinieku pulcēšanos darba kolektīvos, tādējādi mazinot Covid‑19 infekcijas izplatību darba kolektīva locekļu starpā. Ministru kabineta Noteikumu Nr. 191 projekta TA‑790 anotācijā norādījis, ka tieši lielos darba kolektīvos, kas raksturīgi lielajiem tirdzniecības centriem, pastāv augsts Covid‑19 infekcijas izplatības risks (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" anotāciju, pieejama: www.mk.gov.lv). Taču ir jāņem vērā tas, ka ārkārtējās situācijas laikā saskaņā ar Rīkojuma Nr. 655 5.7. apakšpunktu mazumtirdzniecības pakalpojumus klātienē bija tiesīgi sniegt vienīgi tie tirgotāji, kuri tirgoja šajā normā noteiktās preces. Ministru kabinets, pieņemot Noteikumus Nr. 191, nolēma atļaut visiem veikaliem un tirdzniecības vietām, izņemot lielo tirdzniecības centru veikalus, atsākt savu darbību. Turklāt arī lielajos tirdzniecības centros saskaņā ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2 darbību varēja turpināt tikai šajās normās norādītajās izņēmuma kategorijās ietilpstošie veikali. Ievērojot minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums nav piemērots tam, lai novērstu Covid‑19 infekcijas izplatību tirdzniecības darbinieku vidū. Tomēr apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums ļāva būtiski samazināt lielo tirdzniecības centru apmeklētāju skaitu un tādējādi arī pulcēšanos lielajos tirdzniecības centros. Koronavīruss SARS‑CoV‑2, kas izraisa saslimšanu ar Covid‑19, izplatās ar nelieliem pilieniem, kas no elpceļiem izdalās, cilvēkam runājot, klepojot vai šķaudot. Nefarmaceitiskie pasākumi - sociālā distancēšanās, pulcēšanās ierobežojumi, pienākums valkāt sejas masku, roku mazgāšana, virsmu dezinfekcija - ir zinātnē vispāratzīti efektīvi līdzekļi, lai ierobežotu tādu vīrusu izplatību, kuri izplatās ar elpceļu pilieniem, tai skaitā arī SARS‑CoV‑2 izplatību. Šādu pasākumu efektivitāte bija atzīta jau pirms Covid‑19 pandēmijas (sk., piemēram, Pasaules Veselības organizācijas 2019. gada 19. septembra publikāciju "Non-pharmoceutical public health measures for mitigating the risk and impact of epidemic and pandemic influenza". Pieejama: www.who.int). Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs rekomendēja izmantot nefarmaceitiskos pasākumus arī Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai, uzsverot to, ka, izņemot vakcināciju, nefarmaceitiskie pasākumi ir efektīvākais līdzeklis infekcijas izplatības ierobežošanai (sk. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra 2020. gada 24. septembra publikāciju "Guidelines for the implementation of nonpharmaceutical interventions against COVID-19". Pieejama: www.ecdc.europa.eu). No zinātniskajām publikācijām, kurās aprakstīti pētījumi par nefarmaceitisko pasākumu efektivitāti SARS‑CoV‑2 izplatības ierobežošanā, izriet atšķirīgi secinājumi par to, cik augsta ir konkrētu nefarmaceitisko pasākumu efektivitāte. Šīs atšķirības ir iespējams izskaidrot ar pētījumiem izraudzīto metodoloģiju, zinātniekiem pieejamo un izmantoto datu izlasi, kā arī attiecīgo valstu individuālajiem faktoriem, kurus grūti iekļaut efektivitātes novērtējumā, piemēram, ar demogrāfisko stāvokli valstī, konkrēto nefarmaceitisko pasākumu regulējuma niansēm un vairāku nefarmaceitisko līdzekļu vienlaicīgu piemērošanu un ieviešanas secību. Tomēr no zinātniskajiem pētījumiem izriet nepārprotams secinājums, ka nefarmaceitiskie pasākumi, it sevišķi tādi pasākumi, kuru rezultātā cilvēki vispār nevar pulcēties konkrētās augstas cilvēku koncentrācijas vietās, proti, skolu, universitāšu, darbavietu, tirdzniecības vietu slēgšana, ļauj būtiski samazināt vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību (sk., piemēram: Brauner J. M., Mindermann S. et al. Inferring the effectiveness of government interventions against COVID-19. Pieejams: www.science.org; Hunter P. R., Colón-González F. J. et al. Impact of non-pharmaceutical interventions against COVID-19 in Europe in 2020: a quasi-experimental non-equivalent group and time series design study. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov; Sharma M., Mindermann S. et al. Understanding the effectiveness of government interventions against the resurgence of COVID-19 in Europe. Pieejams: www.nature.com). Arī Dr. med. Uga Dumpis un Dr. med. Ģirts Briģis uzsver, ka nefarmaceitiskie pasākumi, kuru piemērošanas rezultātā cilvēku iespējas kontaktēties tiek ierobežotas, ļauj efektīvi samazināt vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību. Tādējādi apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 paredzētie nefarmaceitiskie pasākumi, proti, lielo tirdzniecības centru veikalu darbības ierobežojumi, ļauj efektīvi samazināt personu risku saslimt ar Covid‑19 un pakļaut šādam riskam citas personas. Tādējādi Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa - citu cilvēku tiesību aizsardzība - sasniegšanai. Valsts spēja nodrošināt ikvienam Satversmes 111. pantā ietvertās personas pamattiesības ir tieši atkarīga no veselības aprūpes sistēmas spējas sniegt personai, kurai radušies veselības traucējumi, tai nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Tā kā veselības aprūpes sistēmas resursi ir ierobežoti, pēkšņs un straujš pacientu skaita pieaugums var apgrūtināt veselības aprūpes sistēmas darbību vai pat vispār apdraudēt veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanu. Vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatība radīja būtiskus veselības aprūpes sistēmas pārslodzes draudus jau kopš pandēmijas sākuma un ne tikai saistībā ar Covid‑19 slimnieku aprūpi. Noteiktu specializāciju ārstiem, tostarp arī ģimenes ārstiem, papildu slodzi radīja arī Covid‑19 izplatības netiešās sekas, piemēram, grūtības, kas saistītas ar nepieciešamību novērtēt pacienta veselības stāvokli attālinātas konsultācijas ietvaros, attālinātu konsultāciju radītais papildu administratīvais slogs, ievērojams tādu pacientu skaits, kuru ārstēšana tika atlikta ierobežotās veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības dēļ un kuri vērsās ārstniecības iestādēs vēlāk, pēc valstī iepriekš izsludinātās ārkārtējās situācijas beigām (sk. valsts pētījumu programmas "Covid‑19 seku mazināšanai" projekta Nr. VPP‑COVID‑2020/1‑0011 "Covid-19 pandēmijas ietekme uz veselības aprūpes sistēmu Latvijā: pieredze un nākotnes risinājumi" ziņojuma 46.-74. lp. Pieejams: www.rsu.lv). Nefarmaceitiskie pasākumi, kas ļauj ierobežot vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību un tādējādi samazina saslimstību ar Covid‑19, ļauj palēnināt tempu, kādā pieaug to ar Covid‑19 saslimušo pacientu skaits, kuriem nepieciešams vērsties pie ārstniecības personas, lai saņemtu veselības aprūpi. Nepieļaujot strauju Covid‑19 pacientu skaita pieaugumu, tiek mazināts veselības aprūpes sistēmas pārslodzes risks. Tādējādi tiek nodrošināta veselības aprūpes sistēmas spēja Covid‑19 pandēmijas apstākļos funkcionēt un iespēju robežās nodrošināt nepieciešamo veselības aprūpi arī tiem pacientiem, kuriem ir citi veselības traucējumi. Tādējādi Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti arī sabiedrības labklājības aizsardzībai. Līdz ar to Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir piemēroti tam, lai sasniegtu aizskartā tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - nodrošināt citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību.