31. Article

Lai noskaidrotu, vai ar apstrīdēto regulējumu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības ieguvumu no šā regulējuma un lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesībām nodarīto kaitējumu, ir jāizvērtē, vai nelabvēlīgās sekas, kas lielā tirdzniecības centra īpašniekam radītas tā pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Izskatāmajā lietā ir salīdzināmas lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesības brīvi rīkoties ar savu īpašumu, proti, iznomāt tam piederoša lielā tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu, no vienas puses, un pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu aptvertās cilvēku veselības un labklājības intereses, no otras puses. 31.1. SIA "VRPB" un SIA "Domina" uzskata, ka pamattiesību ierobežojuma radītās nelabvēlīgās sekas lielo tirdzniecības centru īpašniekiem ir lielākas par sabiedrības ieguvumu no apstrīdētā regulējuma, ievērojot tā ietekmi uz viņu ienākumiem šā regulējuma darbības laikā, kā arī tā ilgtermiņa ietekmi uz konkurenci un pircēju iepirkšanās paradumiem. Turklāt šīs komercsabiedrības uzskata, ka lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojums nav samērīgs, jo tas neatbilstot arī tiesiskās paļāvības principam. Pēc SIA "VRPB" un SIA "Domina" ieskata, Ministru kabinetam bija pienākums noteikt pārejas periodu pirms apstrīdētās normas 1 stāšanās spēkā, kā arī bija jānosaka konkrēts apstrīdētā regulējuma spēkā esības laiks. Turpretim Ministru kabinets uzskata, ka ir nodrošinājis saprātīgu lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesību un sabiedrības interešu līdzsvaru, citstarp nosakot lielo tirdzniecības centru īpašniekiem valsts atbalsta pasākumus. Apstrīdētais regulējums traucēja lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesības izmantot īpašumu pēc saviem ieskatiem, tostarp iznomāt lielā tirdzniecības centra telpas un gūt no tā labumu, ietekmējot lielā tirdzniecības centra īpašnieka tiesības vairākos aspektos. Pirmkārt, tika ierobežota lielā tirdzniecības centra īpašnieka iespēja gūt ienākumus no tirgotājiem, kuriem iznomātas lielā tirdzniecības centra telpas. Otrkārt, lielā tirdzniecības centra telpas kļuva mazāk pievilcīgas jaunu nomnieku acīs. Tādējādi tika nelabvēlīgi ietekmēta lielo tirdzniecības centru īpašnieku spēja tirdzniecības telpu nomas tirgū konkurēt ar citu tirdzniecības vietu īpašniekiem. Ministru kabinets apzinājās, ka apstrīdētā regulējuma dēļ tirgū ir izveidojušies nevienlīdzīgas konkurences apstākļi, un ņēma vērā šo ietekmi, gan izstrādājot un pieņemot apstrīdēto normu 1, gan lemjot par apstrīdētās normas 3 svītrošanu no Noteikumiem Nr. 360 (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" un Ministru kabineta noteikumu projekta TA‑1254 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai"" anotācijas, pieejamas: www.mk.gov.lv). Nav šaubu arī par to, ka komercdarbība ir svarīga valsts ekonomikas attīstībai un komercdarbības traucējumi nelabvēlīgi ietekmē ne vien pašus tirgotājus un tirdzniecības vietu īpašniekus, bet arī valsts ekonomiku kopumā. Tomēr izskatāmajā lietā ir jāņem vērā apstrīdētā regulējuma aizsargāto tiesību un likumisko interešu nozīme. Tiesības uz veselības aizsardzību tieši attiecas uz ikvienu personu un ir būtisks priekšnoteikums jebkuru citu personas pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa iepriekš, izvērtējot līdzsvaru starp komersantu tiesībām un interesēm un sabiedrības veselības aizsardzību citu Covid‑19 izplatības ierobežošanai noteiktu pasākumu sakarā, atzina, ka šādu pasākumu aizsargātās sabiedrības locekļu tiesības un sabiedrības intereses ir būtiskas daudz plašākam personu lokam nekā tikai atsevišķu komersantu tiesības un likumiskās intereses. Proti, labumu no šāda ierobežojuma gūst visa sabiedrība, turklāt daudzējādos aspektos, jo attiecīgais regulējums pasargā gan tieši pašus cilvēkus no saslimšanas, gan arī veselības aprūpes sistēmu no pārslodzes. Ievērojot Covid-19 izraisošā vīrusa izplatību un tās radītos draudus veselības sistēmai, atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt nostādītas augstāk par visas sabiedrības interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 22.1. punktu). SIA "VRPB" un SIA "Domina" pauž viedokli, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktā pamattiesību ierobežojuma dēļ ir radīts būtisks kaitējums sabiedrībai un valstij, kas esot izpaudies kā bezdarba līmeņa pieaugums, mazāki valsts budžeta ieņēmumi, nepieciešamība sniegt valsts atbalstu pamattiesību ierobežojuma skartajiem komersantiem un tiesu sistēmas noslodze saistībā ar strīdiem par nomas maksu un jauniem maksātnespējas procesiem. Taču izskatāmajā lietā ir jāņem vērā arī tas, ka apstrīdētais regulējums neaizliedza lielo tirdzniecības centru darbību pilnībā, kā arī Noteikumu Nr. 360 normas neaizliedza to tirgotāju darbību, kuri darbojās ārpus lielajiem tirdzniecības centriem. Turklāt apstrīdētais regulējums bija spēkā īsu laika posmu - aptuveni divus mēnešus. Tātad apstrīdētais regulējums vien īslaicīgi skāra atsevišķas tirgotāju un tirdzniecības telpu īpašnieku grupas. Tādēļ šā regulējuma nelabvēlīgo ietekmi uz ekonomiku un konkurenci nevar uzskatīt par tādu, kas būtu lielāka par sabiedrības ieguvumu no cilvēka tiesību uz veselību un sabiedrības labklājības aizsardzības Covid‑19 pandēmijas apstākļos. Visbeidzot jāņem vērā arī tas, ka Covid‑19 izplatības ierobežošanai noteikto pasākumu skartajiem komersantiem bija nodrošināta iespēja saņemt valsts atbalstu, kas ļāva mazināt tiem nodarītos zaudējumus. Lielo tirdzniecības centru īpašniekiem saskaņā ar Ministru kabineta 2021. gada 8. aprīļa noteikumiem Nr. 229 "Noteikumi par atbalstu Covid‑19 krīzes skartajiem tirdzniecības centriem" bija nodrošināta iespēja saņemt grantu to īpašumā esošo tirdzniecības centru nomas apgrozījuma krituma kompensācijai. 31.2. SIA "VRPB" un SIA "Domina" uzskata, ka pamattiesību ierobežojums nav samērīgs, jo Ministru kabinets ar apstrīdēto regulējumu esot pārkāpis tiesiskās paļāvības principu, nenosakot saprātīgu pārejas periodu pirms apstrīdētās normas 1 stāšanās spēkā. Proti, apstrīdētā norma 1 esot stājusies spēkā sešas dienas pēc tās pieņemšanas, un tas esot pārāk īss laika posms, lai komersants varētu pielāgoties jaunajam tiesiskajam regulējumam. Tiesiskās drošības princips garantē paredzamu vidi un noteic, ka cilvēkiem jābūt spējīgiem droši plānot savu dzīvi, apzinoties savas rīcības juridiskās sekas. Viens no tiesiskās drošības principa aspektiem ir tiesiskās paļāvības aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2020‑23‑01 21.4. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskās paļāvības princips nedod pamatu paļauties uz to, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Šis princips ne vien neizslēdz, bet noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz mainīgajiem dzīves apstākļiem. Attiecīgi arī Ministru kabinetam, pieņemot normatīvos aktus, ir jānodrošina no tiesiskās paļāvības principa izrietošā aizsardzība pret nekonsekventu valsts rīcību, taču šo pienākumu nevar skatīt atrauti no apstākļiem, kas ierosinājuši attiecīgā regulējuma izstrādi un pieņemšanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 27. maija sprieduma lietā Nr. 2020‑49‑01 29.3. punktu). Šā sprieduma 24.2. punktā Satversmes tiesa jau konstatēja, ka Noteikumi Nr. 191 tika pieņemti, lai pakāpeniski mīkstinātu ārkārtējās situācijas laikā pastāvējušos tirdzniecības ierobežojumus. Attiecībā uz tirdzniecību lielajos tirdzniecības centros Ministru kabinets nolēma saglabāt tāda paša rakstura ierobežojumus, kādi ārkārtējās situācijas laikā bija noteikti Rīkojumā Nr. 655, proti, vispārēju lielā tirdzniecības centra veikalu darbības aizliegumu ar atsevišķiem izņēmumiem. Tādējādi nav konstatējams, ka apstrīdētais regulējums būtu ieviesis tādas pārmaiņas tiesiskajos apstākļos, kuras liktu lielā tirdzniecības centra īpašniekam veikt būtiskus pielāgošanās pasākumus. No tiesiskās paļāvības principa neizriet Ministru kabineta pienākums obligāti noteikt pārejas periodu, ja tā pieņemtais jaunais tiesiskais regulējums pēc būtības nemaina tiesiskos apstākļus. SIA "VRPB" un SIA "Domina" uzskata, ka Ministru kabinets pārkāpis tiesiskās paļāvības principu arī tādējādi, ka nav noteicis konkrētu apstrīdētā regulējuma spēkā esības termiņu. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams. Šāds pienākums ir vienlīdz attiecināms arī uz Ministru kabinetu (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-07-03 19. punktu). Proti, ikvienai institūcijai, kas izdod normatīvos aktus, ir pienākums periodiski pārskatīt tās noteikto tiesisko regulējumu, lai izvērtētu tā nepieciešamību atbilstoši faktisko un tiesisko apstākļu izmaiņām, kuras tiesību normas pieņemšanas brīdī var būt grūti vai pat neiespējami prognozēt (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2011‑17‑03 14.2. punktu un 2021. gada 3. decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑12‑03 8.2. punktu). Tādējādi tiek nodrošināta tiesiskā regulējuma atbilstība faktiski pastāvošajām sabiedrības vajadzībām. Konkrēts tiesiskā regulējuma spēkā esības termiņš nodrošinātu lielāku tiesisko drošību, ļautu personām plānot savu rīcību ilgtermiņā un varētu radīt tām aizsargājamu tiesisko paļāvību. Tomēr tad, ja institūcijai, kas izdod normatīvos aktus, būtu pienākums noteikt konkrētu tiesiskā regulējuma spēkā esības termiņu un tā nebūtu tiesīga grozīt attiecīgo tiesisko regulējumu pirms noteiktā termiņa beigām vai saglabāt tiesisko regulējumu spēkā pēc šā termiņa beigām, tiktu būtiski ierobežota tās spēja operatīvi reaģēt uz faktisko un tiesisko apstākļu pārmaiņām. Institūcija, kas pieņem normatīvos aktus, vispār ir tiesīga noteikt konkrētu tiesiskā regulējuma spēkā esības termiņu, ja tā uzskata šādu pieeju par lietderīgu un efektīvu, citstarp arī tādēļ, lai nodrošinātu lielāku tiesisko drošību. Tomēr nedz no tiesiskās paļāvības principa, nedz no tiesiskās drošības principa neizriet institūcijas pienākums šādu termiņu noteikt. Tādējādi Ministru kabinets, pieņemot apstrīdēto regulējumu, nav pārkāpis tiesiskās paļāvības principu un arī sabiedrības ieguvums no apstrīdētajā regulējumā ietvertā lielā tirdzniecības centra īpašnieka pamattiesību ierobežojuma ir lielāks par viņa tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētais regulējums, ciktāl tas attiecas uz lielā tirdzniecības centra īpašnieku, atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.