36. Article

Atšķirīgajai attieksmei pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis. Satversmes tiesas procesā pienākums norādīt leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 2. maija sprieduma lietā Nr. 2018‑14‑01 18. punktu). Ja tiesību normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018‑21‑01 16. punktu). Ministru kabinets pēc būtības norāda, ka gadījumā, ja Satversmes tiesa uzskatīs, ka no apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 izriet atšķirīga attieksme pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, šī attieksme esot attaisnojama ar tādiem pašiem argumentiem, ko Ministru kabinets sniedzis attiecībā uz apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam. Ministru kabinets nav sniedzis papildu argumentus tieši par apstrīdētās normas 1 un apstrīdētās normas 2 radītās atšķirīgās attieksmes iespējamo leģitīmo mērķi. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. turpat, 16.1. punktu). Lai secinātu, ka tiesiskajā regulējumā paredzēta atšķirīgā attieksme pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām atbilst tiesiskās vienlīdzības principam, ir jākonstatē tādi objektīvi apstākļi un argumenti, kas attaisno pašu atšķirīgo attieksmi, proti, jākonstatē tieši atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis un jānoskaidro, vai tieši atšķirīgā attieksme pret attiecīgajām personu grupām ir samērīga. Par attaisnojumu tiesību normā paredzētajai atšķirīgai attieksmei pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām nevar kalpot argumenti par tiesību normā noteikta citu personas pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi un samērīgumu vai konkrētā regulējuma lietderīgumu. No Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdes ieraksta izriet, ka Ministru kabinets, apspriežot lielo tirdzniecības centru darbības ierobežojumus, nolēma ļaut darboties visiem veikaliem ārpus lielajiem tirdzniecības centriem, proti, veikaliem, kas ir iekārtoti atsevišķās telpās, bet attiecībā uz lielajiem tirdzniecības centriem pēc būtības saglabāt tādus pašus ierobežojumus, kādi bija spēkā ārkārtējās situācijas laikā. No šīs sēdes videoieraksta izriet, ka Ministru kabinets nolēma noteikt šādus tirdzniecības ierobežojumus tieši attiecībā uz lielajiem tirdzniecības centriem, jo uzskatīja apmeklētāju plūsmu lielā tirdzniecības centra koplietošanas telpās par tādu faktoru, kas rada sevišķi augstu Covid‑19 infekcijas izplatības risku iepretim cilvēku plūsmai ārtelpās, kur Covid‑19 infekcijas izplatības risks esot minimāls (sk. Ministru kabineta 2021. gada 26. marta ārkārtas sēdes videoierakstu, pieejams: www.mk.gov.lv). Tādējādi no šīs sēdes videoieraksta izriet, ka Ministru kabinets nemaz neapsvēra iespēju, ka konkrētiem lielo tirdzniecības centru veikaliem varētu nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, un attiecīgi neizvērtēja arī to, vai ar apstrīdēto normu 1 un apstrīdēto normu 2 ir pamatoti radīta atšķirīga attieksme pret attiecīgajiem tirgotājiem. Ievērojot to, ka lielo tirdzniecības centru veikali, kuriem var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, Covid‑19 infekcijas izplatības riska ziņā pēc būtības neatšķiras no atsevišķās telpās iekārtotiem veikaliem ar atsevišķu ārējo piekļuvi, Satversmes tiesa nekonstatē, ka apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 paredzētā atšķirīgā attieksme pret vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām būtu attaisnojama ar objektīviem faktiem vai argumentiem. Tādējādi šai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa. Līdz ar to apstrīdētā norma 1 un apstrīdētā norma 2, ciktāl tās attiecas uz aizskarto tirgotāju, neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.