4. Article — nosaka, ka Centrālā vēlēšanu komisija nodrošina Saeimas

vēlēšanu likuma, Eiropas Parlamenta vēlēšanu likuma, Republikas pilsētas domes un novada domes vēlēšanu likuma un likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" izpildi, kā arī šo likumu vienveidīgu un pareizu piemērošanu un kontrolē šo likumu precīzu izpildi. Veicot savus pienākumus un realizējot tiesības, Centrālā vēlēšanu komisija rīkojas spēkā esošo normatīvo aktu ietvaros. Minētā likuma 6. pantā ir noteikts, starp citiem pienākumiem un tiesībām, ka Centrālā vēlēšanu komisija ir tiesīga izskatīt jebkuru ar vēlēšanu vai tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas sagatavošanu un vadīšanu saistītu jautājumu. [13] Likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. pants uzliek tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt vai atteikt likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju. Pildot šo pienākumu, Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārbauda: 1) vai likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās daļas jēdzienam "iniciatīvas grupa"; 2) vai iesniegtais likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts. [14] Iesniegumu ar lūgumu reģistrēt parakstu vākšanai Likumprojektu iesniegusi biedrība "Bērnu Veselības Aizsardzības Kustība". Atbilstoši likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta otrās daļas 2. punktam iniciatīvas grupa var būt Biedrību un nodibinājumu likumā noteiktajā kārtībā izveidota un reģistrēta ne mazāk kā 10 vēlētāju izveidota biedrība. Tādējādi Likumprojekta iesniedzējs atbilst likuma prasībām un ir tiesīgs iesniegt likumprojektu reģistrācijai ar mērķi uzsākt parakstu vākšanu. [15] Centrālajai vēlēšanu komisijai ir jāpārliecinās, ka iesniegtais Likumprojekts pēc formas vai satura ir pilnībā izstrādāts. Ja tas kaut vai kādā daļā neatbilst jēdzienam "pilnībā izstrādāts", tad šo trūkumu novērst nav iespējams un jāatzīst, ka likumprojekts kopumā neatbilst Satversmes 78. panta prasībām. [16] Lai noteiktu, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc satura, Centrālajai vēlēšanu komisijai cita starpā jāpārbauda, vai Likumprojekts tā pieņemšanas gadījumā nenonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām normām, principiem un vērtībām (Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmums par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01, 18.3. punkts). Arī Eiropas Komisija par demokrātiju caur tiesībām (Venēcijas komisija) ir paudusi, ka tautas nobalsošanai nododamajam likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes principiem (demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts). Likumprojekti, kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami tautas nobalsošanai (sk.: Code of Good Practice on Referendums, CDL-AD (2007) 008rev, Venice, 16-17 March 2007, point III.3. (https://www.venice.coe.int/webforms/documents/default.aspx?pdffile=CDL-AD(2007)008rev-cor-e ) [17] Tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu nenozīmē, ka Centrālajai vēlēšanu komisijai būtu tiesības vērtēt šo projektu pēc tā, vai tas atzīstams "par labu un vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta iesniedzējiem "ir pilnīga brīvība". Tajā pašā laikā uzsvērts, ka Centrālā vēlēšanu komisija "nav vis tīri tehniska darba birojs vai starpniecības iestāde, kura katru iesniegto projektu tīri mehāniski virzītu tālāk, bet gan tā ir augstākā vadošā iestāde, kurai stingri jālūkojas uz to, lai visi uz Saeimas vēlēšanām, likumu ierosināšanu no tautas un tautas nobalsošanu attiecošies likumi tiktu pareizi pielietoti un pildīti" (Dišlers K. Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība pārbaudīt iesniegtos likumprojektus. Jurists, 1928. gada oktobris, Nr. 5, 135.-136. lpp.; Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma lietā Nr. 2012-03-01 19.3. punkts). Tādējādi no tiesiskā regulējuma izriet, ka tieši Centrālajai vēlēšanu komisijai ir kompetence izvērtēt, vai iesniegtais likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts. Atbilstoši šādai interpretācijai Centrālās vēlēšanu komisijas kompetence vērtēta Senātā arī citās lietās par komisijas atteikumu reģistrēt iesniegtu likumprojektu (piemēram, Senāta 2014. gada 12. februāra spriedums lietā Nr. SA-1/2014 (A420577912), 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014). [18] Likumprojekts cita starpā paredz atcelt Ministru kabineta 2021. gada 28. septembra noteikumus Nr. 662 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai", 2020. gada 5. jūnija likumu "Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likums", Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumus Nr. 362 "Grozījumi Ministru kabineta 2005. gada 14. jūnija noteikumos Nr. 413 "Kārtība, kādā veicama personu obligātā medicīniskā un laboratoriskā pārbaude, obligātā un piespiedu izolēšana un ārstēšana infekcijas slimību gadījumos", 2020. gada 5.jūnija likumu "Grozījumi Epidemioloģiskās drošības likumā". [19] Spēkā esošais Satversmes 111. pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēka veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Savukārt Satversmes 93. pants noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. [20] Satversmes tiesa ir atzinusi, ka indivīda un sabiedrības veselība ir vērtība, kurai ir neapšaubāma loma sabiedrības labklājības nodrošināšanā (Satversmes tiesas 2020. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-26-0106 17. punkts). Tādējādi sabiedrības veselība ir viena no Satversmē ietvertajām konstitucionālajām vērtībām un no Satversmes 111. pantā nostiprinātajām tiesībām uz veselību izriet arī valsts pozitīvs pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēku veselības aizsargāšanai. Pienākums veikt pasākumus dzīvībai bīstamu slimību izplatības ierobežošanai izriet arī no Satversmes 93. panta (skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10. punktā). [21] Likumprojekta 2. panta ceturtajā daļā paredzēts "atcelt" 2020. gada 5. jūnija likumu "Grozījumi Epidemioloģiskās drošības likumā". Jāņem vērā, ka minētais likums paredzēja arī tādas normas, kas tiešā veidā neattiecas tikai uz Covid-19 infekcijas izplatības mazināšanu. Piemēram, ar minēto likumu Epidemioloģiskās drošības likumā tika iekļauta norma, kas paredz, ka epidemioloģiskās drošības pasākumus attiecībā uz Nacionālo bruņoto spēku personālu un ārvalstu bruņotajos spēkos ietilpstošajām personām, kuras starptautiskās sadarbības ietvaros uzturas Latvijas Republikā, nosaka aizsardzības ministrs pēc saskaņošanas ar veselības ministru (skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10. punktā). [22] Likumprojekta pārejas noteikumu 1. punktā paredzēts, ka no šī likuma spēkā stāšanās brīža uz vienu gadu tiek izsludināts moratorijs uz visa veida darbību, kas vērsta uz obligātu vakcināciju, tostarp noteiktām personu grupām, obligāto diagnostiku paredzošu tiesību normu iestrādi normatīvajos aktos. Saskaņā ar Epidemioloģiskās drošības likuma 3. pantu vakcinācija ir viens no epidemioloģiskās drošības pasākumiem. Līdz ar to nav skaidrs, kā, piemēram, tiktu īstenots Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumu Nr. 330 "Vakcinācijas noteikumi" 3. punkts, ko likumprojekts tiešā tekstā neatzīst par spēku zaudējušu vai nepiemērojamu, un kas cita starpā paredz obligātu vakcināciju bērniem pret tuberkulozi, difteriju, stingumkrampjiem, garo klepu, poliomielītu, masalām un citām slimībām, kā arī, piemēram, bērniem un pieaugušiem - pret trakumsērgu pēc saskares ar dzīvniekiem vai cilvēkiem, kuri ir slimi vai ir aizdomas par viņu saslimšanu ar trakumsērgu. Minētā problēma attiecināma arī uz Vakcinācijas noteikumu 3.1 punkta un IV. nodaļas "Atsevišķās profesijās nodarbinātu un paaugstināta riska grupās ietilpstošu personu obligātā vakcinācija" un citu Vakcinācijas noteikumu normu piemērošanu, ja stātos spēkā Likumprojekts (skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10. punktā). Minētā Likumprojekta regulējuma rezultātā nevarētu pilnvērtīgi tikt īstenota obligāta vakcinācija personām, tostarp bērniem, pret tādām slimībām, pret kurām vakcinācija jau ilgstoši tiek praktizēta sabiedrības un katra indivīda veselības aizsardzībai. Ir saskatāmas pazīmes šāda regulējuma neatbilstībai Satversmes 111. pantam, kā arī Satversmes 93. pantam (skat. Tieslietu ministrijas viedokli un pamatojumu šā lēmuma 10. punktā). [23] Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka Likumprojekts nonāktu pretrunā Satversmes 93., 111. un 116. pantam un Latvijai saistošajām tiesību normām, piemēram, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. panta 2. punktam, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4. pantam un Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pantam. Satversmes 116. pants nosaka, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka arī tās pamattiesības, kas nav minētas Satversmes 116. pantā, nav absolūtas un tām var noteikt ierobežojumus. Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 111. pantā paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar citos Satversmes pantos garantētajām citu personu pamattiesībām, gan ar Satversmes 89. pantā noteikto valsts pienākumu aizsargāt personas pamattiesības, gan ar pašā 111. pantā paredzētajām citu personu tiesībām uz veselību, gan arī ar citām Satversmes normām (Sk., piem., Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03 un Satversmes tiesas 2008. gada 21. oktobra spriedumu lietā Nr.2008-02-01). Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības Konvencijas 8. panta otrā daļa noteic, ka valsts institūcijas nevienam nedrīkst ierobežot šīs tiesības, izņemot gadījumus, kad ierobežojumi paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības intereses vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību un tikumību vai lai aizstāvētu citu personu tiesības un brīvības. ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 4. pants paredz līdzīgas tiesības dalībvalstīm ierobežot personas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības. Proti, Pakta 4. pants noteic, ka šā pakta dalībvalstis atzīst, ka tiesību izmantošanā, kuras tā vai cita valsts nodrošina saskaņā ar šo paktu, minētā valsts var noteikt vienīgi likumā paredzētos šo tiesību ierobežojumus un tikai tiktāl, ciktāl tas atbilst minēto tiesību raksturam, un vienīgi, lai sekmētu vispārēju labklājību demokrātiskā sabiedrībā. Pārskatītās Eiropas sociālās hartas G pants noteic, ka Hartā garantēto tiesības un principi un to efektīva izmantošana nedrīkst būt pakļauta nekādiem ierobežojumiem vai limitiem, kas nav minēti šajās sadaļās, izņemot tos, ko nosaka likums un kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami līdzpilsoņu tiesību un brīvību aizsardzībai vai sabiedrības interešu, nacionālās drošības, sabiedrības veselības vai morāles aizsardzībai. Līdz ar to secināms, ka Satversme kopumā un konkrēti tās 116. pants, kā arī starptautiskās tiesību normas pieļauj noteikt pamattiesību ierobežojumu. Ierobežojumam ir jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, tam ir jābūt leģitīmam mērķim un samērīgam. [24] Augstākā tiesa ir atzinusi, ka projekts nav pilnīgi izstrādāts, ja tas radītu pretrunu tiesību sistēmā, jo īpaši, ja tas neatbilstu Satversmes normām (ne vien Satversmes tekstam, bet arī nerakstītajiem vispārējiem tiesību principiem un pamatvērtībām, uz kurām Satversme balstās) (Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 287. lpp.). Minētā sprieduma 8. p. norādīts: "Satversmes 78. pants interpretējams tā, ka tas izslēdz tikai tādus projektus, kuri pēc to iespējamās pieņemšanas nevarēs tikt piemēroti, tātad kuru mērķis nevar tikt sasniegts. No tā izriet kritēriji, pēc kuriem nosakāms, vai likumdošanas iniciatīva ir "pilnīgi izstrādāta"". Sprieduma 10. p. norādīts: "Lai tiesību sistēma varētu funkcionēt, tā būtu efektīva un varētu tikt piemērota, tā nedrīkst būt pretrunīga. Tai jābūt iekšēji saskanīgai (Helge Sodan: Das Prinzip der Widerspruchsfreiheit der Rechtsordnung. In: Juristenzeitung 1999, S. 864 ff.; sk. arī Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas spriedumu lietā Nr. 2 BvR 1991, 2004/95, C.I.2.c.aa punkts, BVerfgE 98, 106 ff.). Tādēļ jebkuram likumam pēc sava satura ir jāiekļaujas tiesību sistēmā. Tas nozīmē, ka likumam, pielietojot atzīto tiesību piemērošanas, it sevišķi interpretācijas metodoloģiju, ir jābūt piemērojamam, neradot pretrunu ar juridiskā spēka hierarhijā augstākām vai prioritāri piemērojamām tiesību normām. Šā tiesību sistēmas saskaņas principa ievērošanas prasība attiecas arī uz pilsoņu kopuma Satversmes 78. panta kārtībā pieņemtajiem likuma vai Satversmes grozījumu projektiem." Likumprojekts pēc sava satura neiekļaujas Latvijas tiesību sistēmā un tā pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā Satversmei un Latvijai saistošajām tiesību normām. [25] Vērtējot, vai Likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc formas, jāliek vērā, ka Satversmes tiesa ir secinājusi, ka vēlētāji, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, piedalās likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam Satversmē noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam noteiktos pienākumus. Tātad, īstenojot likumdošanas iniciatīvas tiesības, ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi. Satversmes tiesa ir norādījusi: "[..] likumības princips noteic, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas institūcijai, arī likumdevējam pašam" (Satversmes tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedums lietā Nr. 03-05(99)). [26] Lai noskaidrotu, kas uzskatāms par pilnīgi izstrādātu likumprojektu no formas viedokļa, likumprojektu iesniedzēji var sekot likumprojektu noformēšanai izvirzītajām prasībām. Piemēram, Saeimas kārtības ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otrajā teikumā noteikts, ka vēlētāju iesniegtajiem likumprojektiem "jābūt noformētiem likumprojektu veidā". Tātad vēlētāju iesniegts Satversmes grozījuma vai likuma ierosinājums, kurš nav noformēts likumprojekta veidā, būtu atzīstams par tādu, kas nav pilnīgi izstrādāts no formas viedokļa (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01). Turklāt likumprojektam jābūt izstrādātam atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām. Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 95. pantam svarīgākās juridiskās tehnikas prasības, kas jāievēro, noformējot likumprojektu, ir ietvertas Ministru kabineta 2009. gada 3. februāra noteikumos Nr. 108 "Normatīvo aktu projektu sagatavošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 108)". [27] Centrālā vēlēšanu komisija piebiedrojas tiesībsarga un Tieslietu ministrijas argumentācijai par Likumprojekta formas neatbilstību, kas norādīta, piemēram, šā lēmuma 7.1.-7.8. punktā un 9.1.-9.3. punktā, un konstatē, ka Likumprojekts nav izstrādāts atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām un neatbilst Noteikumos Nr. 108 izvirzītajām prasībām un tādējādi pēc formas nav pilnībā izstrādāts. Ievērojot iepriekš minēto, Centrālā vēlēšanu komisija konstatē, ka Likumprojekts nav pilnīgi izstrādāts pēc formas un satura un neatbilst Satversmes 78. pantam. III. Pamatojoties uz likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23. panta ceturtās daļas 3. punktu un piektās daļas 2. punktu, Centrālā vēlēšanu komisija, balsojot ar sešām balsīm "par" un divām "pret", nolemj: atteikt likumprojekta "Ierobežojumu atcelšanas likums" reģistrāciju. Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 188. panta otro daļu un likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23.1 panta pirmo daļu šo lēmumu viena mēneša laikā no tā spēkā stāšanās dienas var pārsūdzēt Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamentā (Brīvības bulvārī 36, Rīgā, LV-1511). Pielikumā: Likumprojekts "Ierobežojumu atcelšanas likums". 1 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 2. marta spriedums lietā Nr. SA-1/2020. 2 Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra spriedums lietā Nr. 2013-06-01. Latvijas Vēstnesis, 250, 20.12.2013. 3 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014. 4 Satversmes tiesas 2017. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01. Latvijas Vēstnesis, 52, 10.03.2017. 5 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014., Latvijas Republikas Satversmes komentāri. V nodaļa. Likumdošana. Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 287. lpp. 6 Latvijas Republikas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2014. gada 28. marta spriedums lietā Nr. SA-3/2014. 7 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā "Vavřička and Others v. the Czech Republic", pieteikumi Nr. 47621/13, 3867/14, 73094/14 u.c. Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja K. Bērziņa Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs R. Eglājs Likumprojekts Ierobežojumu atcelšanas likums