10. Article

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir paredzēts: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process nozīmē valsts pienākumu paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā un aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 12. punktu). Iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība. Tiesas pieejamības nodrošināšana ir veids, kā persona var īstenot savu tiesību un likumisko interešu aizsardzību un panākt taisnīgumu - demokrātiskas tiesiskas valsts tiesiskās sistēmas galīgo mērķi (sal. sk. Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011-16-01 8.1. punktu). Tiesības uz taisnīgu tiesu ietver ne tikai negatīvos, bet arī pozitīvos valsts pienākumus. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valstij ir pienākums izveidot neatkarīgas un objektīvas tiesu institūcijas un pienākums nodrošināt virkni procesuālo garantiju. Tas nozīmē, ka valstij ir jānosaka tiesiskais regulējums un, ja nepieciešams, jāparedz finansiālie un organizatoriskie resursi, lai nodrošinātu personai pieeju tiesai (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 18. punktu). Satversmes 92. pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu ir vispārējs tiesību princips. Šā panta teikumos ir ietverta daļa šā vispārējā tiesību principa konkretizācijas elementu, kas izskatāmajā lietā ir cieši saistīti. Lai gan izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jāņem vērā arī citos šā panta teikumos garantētās tiesības, tostarp Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertās ikvienas personas tiesības uz advokāta palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2019-15-01 13. punktu). Noskaidrojot Satversmes 92. panta pirmā un ceturtā teikuma saturu to kopsakarā, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ikviena tiesības uz advokāta palīdzību saprotamas kā personas subjektīvās tiesības uz kvalificētas juridiskās palīdzības saņemšanu. Tiesības saņemt kvalificētu juridisko palīdzību ir personas pamattiesības, kas nodrošina citu tiesību īstenošanu (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 5. punktu un 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.4. punktu). Tāpēc, nodrošinot personas tiesības uz pieeju tiesai, ir būtiski, lai vienlaikus tiktu nodrošinātas Satversmes 92. panta ceturtajā teikumā ietvertās personas tiesības izvēlēties sev atbilstošu pārstāvi lietā (sal. sk. Satversmes tiesas 2003. gada 6. novembra sprieduma lietā Nr. 2003-10-01 secinājumu daļas 6. punktu). 10.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums ir konkretizējams kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā piemērošanā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2017‑08‑01 12. punktu). Konkretizējot Satversmes normu saturu, jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un Konvencijas normu harmoniju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 14. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt atzinusi, ka no Konvencijas 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu valstij izriet pozitīvs pienākums noteikt tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu personai tiesības uz pieeju tiesai (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1979. gada 9. oktobra sprieduma lietā "Airey v. Ireland", pieteikums Nr. 6289/73, 25. un 27. punktu). Ja tiesas procesa laikā radušies izdevumi ir pārāk lieli, tie var liegt personām iespēju izmantot tiesības uz tiesas pieejamību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 16. novembra sprieduma lietā "Perdigão v. Portugal", pieteikums Nr. 24768/06, 74. punktu). No Konvencijas 6. pantā nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet arī personas tiesības uz tādas juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājumu, kura bijusi nepieciešama valsts iestādes prettiesiskas rīcības dēļ (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 18. jūnija spriedumu lietā "Černius and Rinkevičius v. Lithuania", pieteikumi Nr. 73579/17 un Nr. 14620/18, un 2006. gada 6. aprīļa sprieduma lietā "Stankiewicz v. Poland", pieteikums Nr. 46917/99, 60. punktu). 10.2. Latvijai, apzinoties Satversmes 68. panta otrajā daļā ietverto Eiropas Savienības tiesību pārākumu un pieņemot un piemērojot nacionālās tiesību normas, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinoši Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 16.2. punktu). Atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktam Eiropas Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk - Harta), un Hartai ir tāds pats spēks kā Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Hartā pēc būtības ir ietverti arī Eiropas Savienības vispārējie tiesību principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 13. novembra sprieduma lietā Nr. 2018-18-01 15.2.1. punktu). Hartas 47. panta pirmajā un otrajā daļā ir noteikts, ka ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā. Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību. Efektīva tiesību aizsardzība tiesā ir Eiropas Savienības vispārējs tiesību princips, kas pamatots dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijās, kā arī Konvencijas 6. un 13. pantā. Minētais princips attiecas arī uz dalībvalstīm, īstenojot Eiropas Savienības tiesību aktus (sk.: Paskaidrojums par 47. pantu - Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu. Eiropas Savienības Pamattiesību hartu izstrādājušā Konventa 2007. gada 14. decembra Paskaidrojumi (2007/C303/02) attiecībā uz Pamattiesību hartu). Tas nozīmē, ka tiesības uz tiesas pieejamību ir piemērojamas visās situācijās, kurās iesaistītas Eiropas Savienības tiesībās garantētās tiesības un brīvības. Minētais princips nozīmē arī to, ka Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāizveido tiesiskās aizsardzības līdzekļu sistēma un kārtība, kas nodrošina šo tiesību ievērošanu saskaņā ar Eiropas Savienības tiesībām (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2007. gada 13. marta sprieduma lietā C-432/05 "Unibet" 37.-42. punktu), un valsts tiesību akti nedrīkst mazināt tiesību efektīvu tiesisko aizsardzību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2010. gada 22. decembra sprieduma lietā C-279/09 "DEB" 59. punktu). 10.3. Izvērtējot valsts pienākuma saturu un valsts rīcības brīvības apjomu attiecībā uz juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, secināms, ka no Satversmes 92. panta pirmā teikuma valstij izriet pienākums pieņemt tādas tiesību normas, kas taisnīgi noregulē ar juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu saistītos jautājumus (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.3. punktu). Tas aptver arī valsts pienākumu noteikt atlīdzināmo ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru tā, lai vienlaikus tiktu nodrošinātas arī personas tiesības saņemt kvalificētu juridisko palīdzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-31-01 9.1. punktu). Līdz ar to no Satversmes 92. panta pirmā teikuma valstij izriet pienākums taisnīgi noregulēt juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, kas ietver pienākumu noteikt atlīdzināmo ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru tā, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības saņemt kvalificētu juridisko palīdzību.