11. Article

Apstrīdētās normas skar valsts pozitīvo pienākumu noteikt tādu ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma apmēra tiesisko regulējumu, kas nodrošina tiesas pieejamību un vienlaikus nodrošina arī personas tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij nav pienākuma pilnā apmērā atlīdzināt pilnīgi visus ar juridisko palīdzību saistītos izdevumus, kas radušies, apstrīdot un pārsūdzot administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 8. punktu). Tiesas pieejamība būtībā tiek nodrošināta, ja personai ir pietiekami plašas iespējas izvēlēties juridiskās palīdzības sniedzēju no advokātu vidus un ja valsts ir izveidojusi tādu tiesisko regulējumu, kas gadījumā, kad lieta izšķirta personai par labu, paredz ar šo palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā apmērā (sal. sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 28. punktu). Izspriežot lietas, kas saistītas ar tiesībām uz pieeju tiesai, tostarp jautājumus par juridiskās palīdzības pieejamību, Eiropas Cilvēktiesību tiesa par nozīmīgu un Konvencijas satura noskaidrošanā vērā ņemamu avotu citstarp uzskata Eiropas Padomes Ministru komitejas rekomendāciju Nr. R(81) 7 "Par justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 22. marta sprieduma lietā "Siałkowska v. Poland", pieteikums Nr. 8932/05, 53. punktu). Šajā rekomendācijā Eiropas Padomes Ministru komiteja ir norādījusi, ka, izņemot īpašus gadījumus, uzvarējušajai pusei principā vajadzētu atgūt no zaudējušās puses samaksātās nodevas un citus tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā izdevumus advokāta honorāra apmaksai, kas tai bijuši saprātīgi vajadzīgi procesa laikā (sk. Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14. maija rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma "Principi" 14. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa arī lietās, kur zaudējusī puse ir valsts, norādījusi, ka valsts nedrīkst atstāt personu, kas bija nolēmusi uzsākt tiesvedību savu aizskarto tiesību aizstāvēšanai, neizdevīgākā situācijā kā pirms vēršanās tiesā. Valsts iestādes pieļautās kļūdas risks ir jāuzņemas valstij pašai, un kļūdas nedrīkst tikt novērstas uz attiecīgo personu rēķina (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 18. jūnija sprieduma lietā "Černius and Rinkevičius v. Lithuania", pieteikumi Nr. 73579/17 un Nr. 14620/18, 71. punktu). Tāpēc būtu jāatlīdzina tie ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, kas bijuši nepieciešami efektīvai lietas vešanai un kas ir radušies saprātīgā apmērā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2001. gada 10. maija sprieduma lietā "Z and others v. The United Kingdom", pieteikums Nr. 29392/95, 134. punktu un 2016. gada 21. septembra sprieduma lietā "Khan v. Germany", pieteikums Nr. 38030/12, 47. punktu). Arī Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi, ka, lemjot par apmēru, kādā atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, jāņem vērā, ciktāl šie izdevumi bijuši saprātīgi nepieciešami un ciktāl visi lietas dalībniekam radušies izdevumi nav pārmērīgi (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13. februāra sprieduma lietā C‑530/11 "Komisija/Apvienotā Karaliste" 47.-49. punktu). Lai nodrošinātu tiesas pieejamību un tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību, likumdevējam jānosaka tāds tiesiskais regulējums, kas valsts prettiesiskas rīcības gadījumā personai, kurai par labu lieta ir izšķirta, nodrošinātu iespēju saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā. Līdz ar to Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ir ietverts likumdevēja pienākums pieņemt tādas tiesību normas, kas nodrošina ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā.