14. Article

Lai izvērtētu, vai šie pasākumi ir veikti pienācīgi, proti, atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Ministru kabineta noteiktais tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram valsts atlīdzina ar juridisko palīdzību saistītos nepieciešamos izdevumus, nodrošina tiesas pieejamību un tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību, kā arī paredz šo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā gadījumā, ja šie izdevumi radušies valsts prettiesiskas rīcības rezultātā. No lietas materiāliem izriet, ka pēc tam, kad administratīvā pārkāpuma lietā tika konstatēta Valsts ieņēmumu dienesta prettiesiska rīcība, izņemot Pieteikuma iesniedzējai piederošo zeltu (monētas un stieņus), Pieteikuma iesniedzēja vērsās iestādē un tiesā, lai saņemtu ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4.-5. lp.). Pieteikuma iesniedzējai atbilstoši apstrīdētajām normām tika aprēķināts ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājums. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja saņēmusi ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājumu 421,86 euro apmērā (sk. Valsts ieņēmumu dienesta 2017. gada 17. janvāra lēmumu lietas materiālu 2. sēj. 109. lp., Administratīvās rajona tiesas 2017. gada 30. janvāra spriedumu lietā Nr. A420169717 lietas materiālu 2. sēj. 45. lp. un Administratīvās apgabaltiesas 2018. gada 9. oktobra spriedumu lietā Nr. A420169717 lietas materiālu 2. sēj. 57. lp.). Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka tai zvērināts advokāts sniedzis juridisko palīdzību 334,4 stundu apjomā un tiesvedība ilgusi vairāk nekā astoņus gadus. Lai aizstāvētu savas aizskartās tiesības un panāktu sev labvēlīgu rezultātu - valsts iestādes prettiesiskas rīcības konstatāciju -, Pieteikuma iesniedzēja vienas un tās pašas lietas ietvaros vērsusies gan administratīvajā tiesā, gan vispārējās jurisdikcijas tiesā, gan Satversmes tiesā. Tāpēc faktiski radušies ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi esot ievērojami lielāki, proti, vairāk nekā 22 tūkstoši euro, ieskaitot pievienotās vērtības nodokli (sk. lietas materiālu 1. sēj. 4. lp. un 2. sēj. 101. lp.). 14.1. Pieteikuma iesniedzēja un lietā pieaicinātās personas uzsver, ka apstrīdētās normas neparedz ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšanu saprātīgā apmērā. Apstrīdētajās normās neesot noteikts pienācīgs ar juridisko palīdzību saistīto atlīdzināmo izdevumu apmērs, jo tās liedzot saņemt lielāku atlīdzinājumu netipiskās un sarežģītās lietās, par kādu būtu atzīstama Pieteikuma iesniedzējas tiesiskā situācija. Apmērs, kādā tiek atlīdzināti šie izdevumi, neesot atbilstošs sociālajai realitātei un ekonomiskajai situācijai valstī (sk., piemēram, Pieteikuma iesniedzējas papildu viedokli lietas materiālu 2. sēj. 162.-163. lp. un Latvijas Zvērinātu Advokātu padomes viedokli lietas materiālu 2. sēj. 19. lp.). Ministru kabinets norāda, ka Noteikumos Nr. 859 ietvertās atlīdzināmās izmaksas ir uzskatāmas par atbilstošu atlīdzinājumu un tās noteiktas, balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem, kas vērsti uz valsts finanšu resursu efektīvu izmantošanu, kā arī sabiedrības un indivīda interešu saskaņošanu. Tomēr Ministru kabinets piekrīt, ka Pieteikuma iesniedzējas gadījums, kad tai labvēlīgs tiesas nolēmums tika panākts ļoti ilgā tiesas procesā, būtu uzskatāms par netipisku. Tomēr, nosakot ar juridisko palīdzību saistītos atlīdzināmos izdevumus, esot jāņem vērā valsts budžeta intereses un iespēja prognozēt izdevumus, kā arī jānodrošina vienlīdzīga attieksme pret visām personām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 100. lp.). 14.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesiskumam neatbilstu ne tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu nekādu kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda situācija, ka valsts paredzētu pilnā apmērā atlīdzināt pilnīgi visus ar juridisko palīdzību saistītos izdevumus bez jebkādas izvērtēšanas (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 7. februāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 19.3. punktu). Tomēr no Satversmes 92. panta neizriet, ka ikvienai tiesību normai vajadzētu būt formulētai kā absolūti precīzai instrukcijai. Lai cik precīzi un skaidri būtu formulētas tiesību normas, to saturs vienmēr būs noskaidrojams tiesību normu interpretācijas ceļā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu). 14.2.1. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka, vērtējot ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma saprātīgo apmēru katrā konkrētajā lietā, jāņem vērā tas, cik attiecīgā lieta ir sarežģīta un kādi tiesību jautājumi tajā risināti, kā arī tas, kā noritējis tiesas process (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2005. gada 19. oktobra sprieduma lietā "Roche v. The United Kingdom", pieteikums Nr. 32555/96, 182.-185. punktu un 2001. gada 10. maija sprieduma lietā "Z and others v. The United Kingdom", pieteikums Nr. 29392/95, 134. punktu). Arī Eiropas Savienības Tiesa norādījusi, ka tiesai katrā lietā ir jāveic juridiskās palīdzības izdevumu apmēra objektīva analīze, proti, jānovērtē, cik objektīvi un atbilstoši konkrētās lietas apstākļiem pamatoti šie izdevumi ir radušies, tostarp jānovērtē arī piemērojamā tiesiskā regulējuma un procedūru sarežģītība (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2013. gada 11. aprīļa sprieduma lietā C-260/11 "Edwards un Pallikaropoulos" 40.-42. punktu). Tiesas lietas sarežģītības novērtēšana ir tiesas prerogatīva. Tieši tiesa, kuras kompetencē ir lietas izskatīšana pēc būtības, vislabāk redz, kādas pūles ir nepieciešamas pareizai lietas izskatīšanai, un var novērtēt, cik lietderīga tiesas procesā varētu būt bijusi juridiskās palīdzības sniegšana pieteicējam (sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. SKA-155/2011 13.2. punktu). Jāņem vērā, ka personu nolīgtā samaksa par juridisko palīdzību pati par sevi ne vienmēr ir adekvāta nepieciešamajam un faktiski ieguldītajam darbam. Līdz ar to, lemjot par personai piešķiramā atlīdzinājuma apmēru, ir nepieciešams, no vienas puses, nodrošināt ikviena indivīda tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību un, no otras puses, saprātīgi un efektīvi izmantot valsts budžeta līdzekļus (sk. Senāta Administratīvo lietu departamenta 2020. gada 20. novembra rīcības sēdes lēmumu lietā Nr. SKA-398/2020 lietas materiālu 1. sēj. 59.-60. lp.). Juridiskās palīdzības izdevumi ir procesuāla rakstura izmaksas, kas personai rodas tādēļ, ka persona izvēlējusies aizsargāt savas tiesības tiesā, lai tā izvērtētu tiesību aizskāruma pamatotību (sk.: Priekulis J. Efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis pret likumu. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2021, 365.-366. lpp.). Šie izdevumi var būt ļoti dažādi un ir atkarīgi no vairākiem apstākļiem gan atsevišķi, gan to kopsakarā, piemēram, no konkrētajiem faktiskajiem apstākļiem, tiesvedības procesa veida un gaitas, izraudzītā juridiskās palīdzības sniedzēja prakses vietas, reputācijas, kā arī praktizēšanas ilguma (sal. sk. Konceptuālā ziņojuma par advokātu procesa ieviešanu atsevišķās civillietu kategorijās 3. pielikumu un tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 10. lp.). Ministru kabinets Noteikumos Nr. 859 ir noteicis maksimālo apmēru, kādā atlīdzināmas ar juridiskās palīdzības izdevumiem saistītās izmaksas. Tiesiskas valsts principa konkretizācija ietver to, ka gadījumā, kad lieta izšķirta personai par labu, ir paredzēts zaudējušās puses pienākums atlīdzināt personai ar saņemto juridisko palīdzību saistītos nepieciešamos izdevumus saprātīgā apmērā. Tā kā ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi ne vienmēr ir objektīvi pamatoti, tiesību normu piemērotāja kompetencē ir lietā objektīvi nepieciešamo izdevumu izvērtēšana. Likums tiesību normu piemērotājam piešķir plašas tiesības izvērtēt atlīdzināmos izdevumus un noteikt nevis pilnīgu, bet gan lietas apstākļiem atbilstošu izdevumu apmēru, proti, konkrētos lietas apstākļus vērtēt kopsakarā ar nepieciešamajiem juridiskās palīdzības izdevumiem un noteikt to atlīdzinājumu saprātīgā apmērā. Administratīvo tiesu kompetencē ir lemšana par apmēru, kārtību vai veidu, kādā privātpersona ir tiesīga saņemt atlīdzību par juridiskās palīdzības izdevumiem, kas tai radušies, vēršoties pret prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku iestādes faktisko rīcību (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 11. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-11-01 8. punktu). Tomēr, vērtējot jautājumu par to pieteicējam nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu, kuri izpaužas kā izdevumi par juridiskās palīdzības saņemšanu, tiesai jāņem vērā, ka Noteikumos Nr. 859 ir noteikts ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu maksimālais apmērs (sk., piemēram, Administratīvās apgabaltiesas 2021. gada 10. martā spriedumu lietā Nr. A420225219 un Administratīvās rajona tiesas 2021. gada 6. septembra spriedumu lietā Nr. A42-01856-21/20). Gan no apstrīdēto normu teksta, gan no šo normu piemērošanas prakses izriet, ka tiesību normu piemērotājs ar juridisko palīdzību saistītos atlīdzināmos izdevumus noteic, ievērojot to, ka likumdevējs nepārprotami paredzējis šo izdevumu atlīdzināšanu tikai tādā apmērā, kas nepārsniedz apstrīdētajās normās noteikto taksi. 14.2.2. Šā sprieduma 13. punktā jau secināts, ka Noteikumi Nr. 859 izstrādāti pēc līdzības ar noteikumiem par valsts nodrošināto juridisko palīdzību. Ministru kabinets atzinis, ka ir pamatoti salīdzināt Noteikumos Nr. 1493 un Noteikumos Nr. 859 noteiktos atlīdzinājuma apmērus. Ja valsts spēj nodrošināt adekvātu juridisko palīdzību par attiecīgu atlīdzību, tad nav pamata uzskatīt, ka atlīdzināmajiem izdevumiem vajadzētu būtiski atšķirties (sk. lietas materiālu 1. sēj. 93. lp.). Taču Noteikumu Nr. 1493 18. punkts aptver arī tādus gadījumus, kad pieļaujami izņēmumi no šajos noteikumos paredzētā maksimāli atlīdzināmā apjoma vienas lietas ietvaros. Šajā normā, ņemot vērā to, ka katra lieta ir atšķirīga un ka personai nedrīkst tikt liegtas tiesības uz pieeju tiesai, ir paredzētas tiesību normu piemērotāja tiesības noteiktos gadījumos ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma apjomu palielināt (sk. Juridiskās palīdzības administrācijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 2. lp.). Tādējādi tiesību normu piemērotājam ir piešķirta kompetence lemt par lielāku un konkrētajai lietai atbilstošu ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu. No apstrīdēto normu izstrādes materiāliem neizriet, ka Ministru kabinets būtu vērtējis nepieciešamību līdzīgu tiesisko regulējumu ietvert arī Noteikumos Nr. 859. Tāpat Ministru kabinets šo nepieciešamību nav apsvēris, pieņemot Noteikumus Nr. 195, ar kuriem paaugstinājis apmēru, kādā atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, lai gan ir norādījis, ka tie pēc iespējas jāvienādo ar Noteikumos Nr. 1493 ietverto tiesisko regulējumu (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. TA-373 "Grozījumi Noteikumos Nr. 859" sākotnējās ietekmes izvērtējumu (anotāciju)). Ministru kabinetam ir rīcības brīvība noteikt apmēru, kādā atlīdzināmi ar juridisko palīdzību saistītie izdevumi, tomēr tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas tiesību normu piemērotājam ļautu vērtēt katru individuālo ar juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājumu saistīto gadījumu un, ņemot vērā lietā radušos nepieciešamo izdevumu objektīvu pamatotību, noteikt to atlīdzinājumu saprātīgā apmērā. Tādējādi tiktu nodrošināts līdzsvars starp valsts finanšu līdzekļu efektīvu izmantošanu un personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām uz kvalificētu juridisko palīdzību. No izskatāmās lietas apstākļiem un apstrīdēto normu izstrādes materiāliem neizriet, ka Ministru kabinets būtu vērtējis personas tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, kas, ņemot vērā individuālos lietas apstākļus, nodrošinātu personas tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu arī lielākā apjomā vai apmērā. 14.3. Ministru kabinetam, ņemot vērā tā rīcības brīvību ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma noteikšanā, ir jāievēro tiesiskas valsts princips un vienlaikus jālīdzsvaro valsts budžeta iespējas ar Satversmes 92. pantā ietvertajām personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām saņemt kvalificētu juridisko palīdzību. Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punktu). Šis princips ietver sevī gan taisnīgumu, gan tiesisko stabilitāti (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 8. punktu). Arī Konvencija garantē tiesības, kas ir ne tikai teorētiskas, bet arī praktiskas un efektīvas (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2020. gada 18. jūnija sprieduma lietā "Černius and Rinkevičius v. Lithuania", pieteikumi Nr. 73579/17 un Nr. 14620/18, 68. punktu). Taisnīga rezultāta sasniegšanu un tiesas procesa ekonomiju sekmē kvalificētas juridiskās palīdzības izmantošana. Turklāt persona, kas uzskatāma par zaudējušo pusi, tiek pasargāta no pienākuma segt nepamatotus vai nesamērīgus izdevumus. Šādā veidā tiek sekmēta tiesas procesa raitāka norise un stiprināta tiesu varas loma sabiedrībā, vienlaikus nodrošinot demokrātiskas valsts iekārtas netraucētu funkcionēšanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-04-01 28. punktu). Arī Eiropas Padomes Ministru komiteja noteikusi, ka nevienam prāvniekam nedrīkstētu liegt izmantot jurista palīdzību (sk. Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981. gada 14. maija rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma "Principi" 4.punktu). Tiesības saņemt ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā gadījumā, ja šie izdevumi radušies valsts prettiesiskas rīcības rezultātā, ir būtisks tiesību uz pieeju tiesai elements, kas personām demokrātiskā tiesiskā valstī nodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu. Konkrētajā gadījumā apstrīdētās normas ir saistītas ar tādu noteiktu pakalpojumu izmaksu segšanu, kuras brīvajā tirgū, mainoties ekonomiskajai situācijai valstī, ir pakļautas izmaiņām (sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 8. lp.). Ministru kabinetam ir pienākums periodiski apsvērt, vai tā noteiktais ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma apmērs ir samērīgs un joprojām atbilst sociālajai realitātei un personas tiesībām uz pieeju tiesai un tiesībām uz kvalificētu juridisko palīdzību, kā arī to, vai šajā jomā spēkā esošo tiesisko regulējumu nevajadzētu pilnveidot (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 18.2. punktu un 2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 18. punktu). Noteikumi Nr. 1493 kopš to stāšanās spēkā 2010. gada 1. janvārī ir grozīti gandrīz katru gadu. Mainoties situācijai, lai veicinātu juridiskās palīdzības kvalitāti un nodrošinātu tiesības uz pieeju tiesai, tika noteikti arvien jauni juridiskās palīdzības veidi, palielināts tās apjoms un samaksas apmērs (sk. Juridiskās palīdzības administrācijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 2.-3. lp.). Tātad Ministru kabinets ir regulāri izvērtējis Noteikumos Nr. 1493 ietverto ar juridisko palīdzību saistīto atlīdzinājuma apmēru atbilstoši pieejamiem valsts budžeta līdzekļiem nolūkā nodrošināt personas tiesības uz pieeju tiesai un tiesības uz kvalificētu juridisko palīdzību. Tomēr, kā secināts šā sprieduma 13.2. punktā, apstrīdētās normas Ministru kabinets nebija grozījis līdz brīdim, kad tās piemērotas Pieteikuma iesniedzējai, proti, līdz 2017. gada 17. janvārim. Tādējādi pēc būtības bija saglabāts sākotnēji 2011. gadā pieņemtais tiesiskais regulējums. Atbilstoši tiesiskas valsts principam, lai tiktu nodrošinātas personas tiesības uz pieeju tiesai un tiesības saņemt kvalificētu juridisko palīdzību, tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas neattur personu no vēršanās tiesā vispār vai nerada tādu situāciju, ka pēc tiesas procesa persona nonāk finansiāli neizdevīgākā situācijā nekā pirms tam, ja personai radušies izdevumi ir bijuši objektīvi pamatoti un nepieciešami. Šāds tiesiskais regulējums sasniegtu mērķi - atlīdzināt ar juridisko palīdzību saistītos nepieciešamos izdevumus saprātīgā apmērā. Tātad Ministru kabinets nav pienācīgi - atbilstoši vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām - noteicis tiesisko regulējumu, kas paredz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā. Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.