16. Article

Tā kā Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas un Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punktu (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa), ciktāl tas neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, tai nepieciešams lemt par brīdi, ar kuru minētās normas zaudē spēku. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Savukārt šā likuma 31. panta 11. punkts paredz Satversmes tiesas tiesības spriedumā norādīt brīdi, ar kuru šāda tiesību norma zaudē spēku. 16.1. Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža, proti, 2015. gada 5. maija. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma iesniedzējai ir piemērotas apstrīdētās normas redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim. Izmantojot Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktā piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālās sūdzības, pēc iespējas jānovērš personas pamattiesību aizskārums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Turklāt tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 26. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu). Minēto tiesību normu atzīšana par spēku zaudējušām no Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža ir vienīgā iespēja aizsargāt šīs personas pamattiesības. Tādēļ attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju tās atzīstamas par spēkā neesošām no 2017. gada 17. janvāra, kad Valsts ieņēmumu dienests pieņēma lēmumu par Pieteikuma iesniedzējai atlīdzināmajiem juridiskās palīdzības izdevumiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 105.-109. lp.). Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju atzīstamas par spēkā neesošām no tās pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. 16.2. Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu ne tikai attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu). Nevar izslēgt tādu iespējamību, ka apstrīdētās normas un Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa), ciktāl tas neparedz ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, vēl kādai personai ir piemērots un radījis tai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu aizskārumu. Tiesiskajai situācijai piemērots risinājums būtu atzīt, ka attiecībā uz tām personām, kuras uzsākušas un turpina savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, minētās normas zaudē spēku no to pamattiesību aizskāruma rašanās brīža. Līdz brīdim, kad stāsies spēkā regulējums, ar kuru Ministru kabinets būs izpildījis savu pienākumu, kas tam noteikts Satversmes 92. panta pirmajā teikumā, tiesību normu piemērotājam tām personām, kurām ar juridisko palīdzību saistīti izdevumi radušies valsts prettiesiskas rīcības rezultātā, tiesības uz taisnīgu tiesu jānodrošina, tieši piemērojot Satversmes 92. panta pirmo teikumu un šā sprieduma atziņas un nosakot ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: