6. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka likumdevējs apstrīdētajās normās nav noteicis faktiskajai ekonomiskajai situācijai atbilstošus kritērijus un apmēru, kādā valsts atlīdzina ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas. Pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesības saņemt atlīdzinājumu par juridiskās palīdzības izdevumiem. Izdodot Noteikumus Nr. 859, esot pieņemts, ka praksē apmērs, kādā atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, tiek noteikts pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr. 1493. Likumdevējs esot vēlējies, lai vienāds juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājuma apmērs tiktu noteikts gan situācijās, kad valsts ir nodrošinājusi personai juridisko palīdzību par valsts līdzekļiem, gan situācijās, kad valsts atlīdzina juridiskās palīdzības izdevumus personai. Tomēr Noteikumi Nr. 1493 kopš to spēkā stāšanās 2010. gada 1. janvārī esot grozīti ik gadu, bet Noteikumi Nr. 859 pēc būtības grozīti tikai 2020. gadā. Turklāt arī ar šiem grozījumiem neesot panākta vienveidība ar Noteikumiem Nr. 1493, kuros paredzētais maksimālais juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājuma apmērs vairākās pozīcijās esot būtiski atšķirīgs. No Ministru kabineta atbildes raksta izrietot arī tā nodoms saglabāt sākotnēji noteikto mērķi - Noteikumos Nr. 859 izmaksu apmēru noteikt pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr. 1493. Atbilstoši labas likumdošanas principam tiesību normu izdevējam esot pienākums izstrādāt ilgtspējīgu tiesisko regulējumu. Viens no veidiem, kā to nodrošināt, esot regulējuma periodiska pārskatīšana un attiecīga grozīšana. Tā kā konkrētajā situācijā apstrīdētās normas esot saistītas ar noteiktu pakalpojumu izmaksu segšanu un šīs izmaksas mainoties līdz ar ekonomisko situāciju valstī, tas esot īpaši svarīgi. Pieteikuma iesniedzējas situācija apliecinot, ka praksē ir iespējamas tādas lietas, kas neiekļaujas apstrīdētajās normās noteiktajos limitos. Likumdevējam neesot pienākuma segt visas ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, tomēr būtu jādomā par tādu skaidru kritēriju ieviešanu, pēc kādiem atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, lai tos piesaistītu faktiskajai ekonomiskajai situācijai, turklāt šie kritēriji būtu regulāri pārskatāmi. Tas līdz šim neesot ticis ievērots. Pieteikuma iesniedzējai neesot liegtas tiesības uz pieeju tiesai pēc būtības, jo personām esot plaša rīcības brīvība juridiskās palīdzības sniedzēja izvēlē, tostarp iespēja izvēlēties savām finansiālajām iespējām atbilstošāko risinājumu. Tomēr likumdevējam būtu jārūpējas par Noteikumos Nr. 859 ietvertā tiesiskā regulējuma periodisku pārskatīšanu, lai nodrošinātu juridiskās palīdzības izmaksu atbilstību sociālajai un ekonomiskajai realitātei, bet tas neesot ievērots arī spēkā esošajā Noteikumu Nr. 859 redakcijā. Tādēļ apmērs, kādā atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, būtu palielināms.