14. Article

Lai izlemtu jautājumu par tiesvedības izbeigšanu pēc Saeimas lūguma, izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums izriet tieši no apstrīdētajām normām un 2) vai Pieteikuma iesniedzējam bija tādas iespējas aizstāvēt savas pamattiesības, kas var tikt uzskatītas par vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas izpratnē. 14.1. Pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums izriet nevis no apstrīdētajām normām, bet gan no šo normu nepareizas piemērošanas. Tās personas, kurām Latvijā nav tiesību vēlēt domi, likumdevējs esot izsmeļoši norādījis Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 6. pantā. Minētais pants neaizliedzot personai, kurai kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums, piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās, un likumdevējam neesot bijis nolūka šīm personām atņemt tiesības balsot. Tas, ka personai ir piemērots apcietinājums, neesot pamats personas izslēgšanai no vēlētāju reģistra. Tiesību piemērotājam esot pienākums novērst šo likuma nepilnību, un Latvijas tiesu prakse apliecinot to, ka administratīvās tiesas ir tiesīgas izmantot juridisko metodi - tiesību tālākveidošana -, lai aizpildītu likuma robu. Satversmes tiesa jau norādījusi, ka ir būtiski nošķirt jautājumu par apstrīdētā tiesiskā regulējuma satversmību no jautājuma par to, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums ir personai pareizi piemērots (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2021-09-01 11.2. punktu). Turklāt tiesību normas kļūdaina piemērošana nav pamats tiesību normas satversmības izvērtēšanai Satversmes tiesā (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 17. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-01-01 11. punktu). Pašvaldības domes vēlēšanu likumā tiesības balsot ir paredzētas arī personām, kurām kā drošības līdzeklis piemērots apcietinājums. Attiecībā uz minēto personu balsošanas kārtību ir piemērojama Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 32. panta pirmā un ceturtā daļa. Saskaņā ar minētā panta pirmo daļu gadījumā, ja atsevišķi vēlētāji veselības stāvokļa dēļ nevar ierasties vēlēšanu telpās, iecirkņa komisija, pamatojoties uz šo vēlētāju vai viņu pilnvarotas personas rakstveida iesniegumu, kas reģistrēts īpašā žurnālā, organizē balsošanu šo vēlētāju atrašanās vietā, nodrošinot aizklātību. Savukārt Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 32. panta ceturtā daļa paredz, ka balsošana vēlētāja atrašanās vietā notiek tikai tad, ja vēlētājs atrodas tā vēlēšanu apgabala teritorijā, kura vēlētāju sarakstā viņš ir reģistrēts. Līdz ar to tām apcietinātajām personām, kas atrodas apcietinājuma vietā cita vēlēšanu apgabala teritorijā, balsošana atbilstoši Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 32. panta ceturtajai daļai nav iespējama. Tātad apstrīdētās normas un nevis to piemērošana nosaka ierobežojumu piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās tām apcietinātajām personām, kuras atrodas ārpus tā vēlēšanu apgabala teritorijas, kura vēlētāju sarakstā šīs personas ir reģistrētas. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums izriet tieši no apstrīdētajām normām. 14.2. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka subsidiaritātes principa ievērošanai nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis izmantot jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas varētu jebkādā veidā attiekties uz pieteikuma iesniedzēja situāciju (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 14. punktu). Šī atziņa citstarp nozīmē to, ka pastāv reāla iespēja ar konkrēto tiesību aizsardzības līdzekli panākt tādu materiāltiesisku rezultātu, kas novērstu iespējamo pamattiesību aizskārumu. Ja imperatīva norma ir formulēta nepārprotami, pieteikuma iesniedzējs atrodas šīs normas tvērumam tipiskā situācijā un nav šaubu par normas piemērošanu konkrētajā gadījumā, tad Satversmes tiesas likums neprasa izsmelt tādas formāli pastāvošas iespējas pārsūdzēt iestādes faktisko rīcību, kuru izmantošanas rezultātā acīmredzami nav sagaidāms personai labvēlīgs lēmums. 14.2.1. Saeima atbildes rakstā un papildu paskaidrojumos norāda, ka iestādes bezdarbība, nenodrošinot Pieteikuma iesniedzējam tiesības balsot tajā vēlēšanu apgabalā, kura vēlētāju sarakstā viņš ir reģistrēts, esot vērtējama kā faktiskā rīcība. Pieteikuma iesniedzējam esot bijusi iespēja iesniegt administratīvajā tiesā pieteikumu par iestādes faktisko rīcību (sk. lietas materiālu 4. sēj. 33.-34. lp. un 7. sēj. 149. lp.). Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 31. pantu privātpersona var vērsties tiesā, lai tā veiktu kontroli pār iestādes faktiskās rīcības tiesiskumu. Kā to nosaka minētā likuma 91. panta ceturtā daļa, privātpersona iestādes faktisko rīcību var apstrīdēt un pārsūdzēt tāpat kā administratīvo aktu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka vēršanās administratīvajā tiesā ir uzskatāma par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekli. Tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām savas kompetences robežās vērtē ne tikai Satversmes tiesa, bet arī citas tiesas, tostarp arī administratīvajai tiesai lietas izskatīšanas ietvaros ir kompetence izvērtēt piemērojamo tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 17. oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2018-19-03 15.1. punktu). Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam vispārīgi pastāvēja iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, kuru izmantošanu Satversmes tiesa parasti uzskata par priekšnoteikumu lietas ierosināšanai pēc konstitucionālās sūdzības. 14.2.2. Kā secināts iepriekš, saskaņā ar apstrīdētajām normām balsošana pašvaldības domes vēlēšanās iespējama tikai tādā gadījumā, ja vēlētājs atrodas tā vēlēšanu apgabala teritorijā, kura vēlētāju sarakstā viņš ir reģistrēts. Tādējādi apstrīdētās normas ir imperatīvas un ir formulētas nepārprotami, kā arī nepieļauj izņēmumus, un Pieteikuma iesniedzējs atrodas to tvērumam tipiskā situācijā. 14.2.3. Saeima arī norāda, ka Administratīvā apgabaltiesa jau ir vērtējusi tādu pašu gadījumu, kāds ir izskatāmās lietas pamatā, un 2016. gada 7. jūlija spriedumā lietā Nr. A420278914 secinājusi, ka personai, kurai piemērots drošības līdzeklis - apcietinājums -, ir jānodrošina tiesības balsot tajā vēlēšanu apgabalā, kura vēlētāju sarakstā šī persona ir reģistrēta, pat tad, ja apcietinājumā šī persona atrodas cita vēlēšanu apgabala teritorijā (sk. lietas materiālu 4. sēj. 33. lp. un 7. sēj. 147.-148. lp.). Savukārt papildu paskaidrojumos Saeima atsaucas arī uz Administratīvās rajona tiesas 2015. gada 11. jūnija spriedumu lietā Nr. A420324614 un norāda: tas apstāklis, ka personai ir piemērots apcietinājums, nav pamats šādas personas izslēgšanai no vēlētāju reģistra (sk. lietas materiālu 7. sēj. 147.-148. lp.). Pēc abiem minētajiem administratīvo tiesu spriedumiem Satversmes tiesa secina, ka persona vērsusies tiesā pēc tam, kad pašvaldību domju vēlēšanas jau bija notikušas. Tiesībsargs pamatoti norāda, ka administratīvo tiesu prakse, uz kuru atsaucas Saeima savā atbildes rakstā un papildu paskaidrojumos, attiecas uz pārkāpuma atzīšanu, nevis uz personas tiesību nodrošināšanas mehānismu. Pat ja administratīvās tiesas atzīst apcietināto personu tiesības piedalīties pašvaldību domju vēlēšanās arī tad, ja tās atrodas ārpus konkrētā vēlēšanu apgabala, nenoregulēts paliekot jautājums par to, kā organizēt šo balsojumu ieslodzījuma vietās un vēlēšanu iecirkņos (sk. lietas materiālu 8. sēj. 51. lp.). Arī Saeima piekrīt, ka nav iespējams Pieteikuma iesniedzējam nodrošināt iespēju vēlēt jau notikušajās pašvaldības domes vēlēšanās (sk. lietas materiālu 7. sēj. 151. lp.). Pēc Saeimas ieskata, administratīvajā procesā ir iespējams piemērot pagaidu noregulējuma līdzekļus un kā pagaidu noregulējuma līdzeklis var būt arī tāds tiesas lēmums, kas līdz tiesas spriedumam aizstāj pieprasīto iestādes faktisko rīcību, proti, tiesas lēmums, kas nodrošinātu personai tiesības piedalīties pašvaldības domes vēlēšanās (sk. lietas materiālu 4. sēj. 34. lp. un 7. sēj. 149. lp.). Taču Saeima izskatāmajā lietā nav iesniegusi nevienu judikatūras piemēru tam, ka administratīvo tiesu praksē šāds gadījums būtu bijis un piemērotais pagaidu noregulējuma līdzeklis būtu bijis efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis. No Saeimas minētajiem administratīvo tiesu nolēmumiem izriet, ka pagaidu noregulējuma līdzeklis nav ticis piemērots un personai netika nodrošinātas tiesības balsot attiecīgajās pašvaldības domes vēlēšanās. Tādējādi nav gūstams apstiprinājums tam, ka personai, kurai piemērots apcietinājums un kura atrodas ieslodzījuma vietā ārpus tā vēlēšanu apgabala teritorijas, kura vēlētāju sarakstā ir reģistrēta, būtu pieejami tādi reāli un efektīvi vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi, ar kuriem tā varētu panākt iespēju īstenot savas tiesības, proti, balsot pašvaldības domes vēlēšanās. Tādējādi pieteikuma iesniegšana administratīvajā tiesā Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas izpratnē izskatāmajā lietā nav uzskatāma par iespēju aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Tas nozīmē, ka vienīgais reālais un efektīvais tiesību aizsardzības līdzeklis, ko persona, kurai kā drošības līdzeklis ir piemērots apcietinājums un kura neatrodas tajā vēlēšanu apgabalā, kura vēlētāju sarakstā ir reģistrēta, var izmantot, lai īstenotu savas tiesības balsot pašvaldības domes vēlēšanās, ir pieteikuma iesniegšana Satversmes tiesā. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums izriet tieši no apstrīdētajām normām un viņa rīcībā nebija reālu un efektīvu iespēju aizstāvēt savas pamattiesības, kuru izmantošana būtu priekšnoteikums Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas prasību izpildei. Tādējādi Saeimas lūgums par tiesvedības izbeigšanu izskatāmajā lietā ir noraidāms.