47. Article — tika papildināts ar 1.1 daļu, kas

noteic, ka studiju uzsākšana vēlākos studiju posmos notiek arī tad, kad pretendentam šā likuma 59.2 un 59.3 pantā noteiktajā kārtībā ir atzītas iepriekš iegūtās zināšanas, prasmes un kompetences. Priekšlikumu par šādas normas ietveršanu likumprojektā iesniedza Izglītības un zinātnes ministrija, priekšlikuma pamatojumā norādot: personai ir tiesības uzsākt studijas vēlākos studiju posmos, ja tiek atzītas šīs personas iegūtās zināšanas, prasmes un kompetences, tāpēc priekšlikums paredz izveidot sasaisti, lai gan augstskolām un koledžām, gan personai būtu skaidras savas tiesības. Tādējādi, papildinot Augstskolu likuma 47. pantu ar 1.1 daļu, ir precizēts tas, ka arī ārpus studiju programmām apgūto kursu un ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto zināšanu, prasmju un kompetenču atzīšanas rezultātā personai ir tiesības uzsākt studijas vēlākos studiju posmos. Ņemot vērā minētos grozījumus Augstskolu likumā, Noteikumi Nr. 36 tika aizstāti ar Ministru kabineta 2018. gada 14. augusta noteikumiem Nr. 505 "Ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegtu studiju rezultātu atzīšanas noteikumi", kas stājās spēkā 2018. gada 17. augustā. Šo noteikumu 5. punkts paredz, ka persona, kura vēlas, lai tiktu atzītas tās ārpus formālās izglītības apgūtās vai profesionālajā pieredzē iegūtās zināšanas, prasmes un kompetences, iesniedz augstskolā vai koledžā iesniegumu par zināšanu, prasmju un kompetenču atzīšanu, savukārt 7. punkts regulē iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu atzīšanas kārtību. Atbilstoši šo noteikumu 19. punktam komisijas lēmumu par ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto zināšanu, prasmju un kompetenču, kā arī par iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu atzīšanu vai atteikumu tos atzīt var apstrīdēt, iesniedzot iesniegumu attiecīgās augstskolas rektoram vai koledžas direktoram. Augstskolas rektora un koledžas direktora lēmumu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Atbilstoši iepriekš minētajam kopš 2018. gada 17. augusta Noteikumu Nr. 932 2. punkts, 4. un 4.1 punkts paredz, ka studijas augstskolā vai koledžā vēlākos studiju posmos iespējams uzsākt, pārejot no vienas augstskolas vai koledžas uz citu augstskolu vai koledžu vai citu studiju programmu tajā pašā augstskolā vai koledžā vai atsākot studijas pēc pārtraukuma, vai tad, ja saskaņā ar noteikumiem par ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegtu studiju rezultātu atzīšanu ir atzītas ārpus formālās izglītības apgūtās vai profesionālajā pieredzē iegūtās zināšanas, prasmes un kompetences vai iepriekšējā izglītībā sasniegtie studiju rezultāti. Atbilstoši minēto noteikumu 7.2. apakšpunktam persona, kura vēlas uzsākt studijas vēlākos studiju posmos, iesniedz augstskolā vai koledžā iesniegumu par reģistrāciju studijām noteiktā studiju programmā, kam jāpievieno augstskolas vai koledžas izsniegtu izziņa, kas apliecina studiju programmas vai tās daļas apguvi, vai augstskolas vai koledžas lēmums par ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto zināšanu, prasmju un kompetenču, kā arī iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu atzīšanu. Saņemot šādu iesniegumu, augstskola vai koledža veic iepriekš apgūto priekšmetu salīdzināšanu un norāda, kurus priekšmetus no iepriekš apgūtajiem var ieskaitīt un kuros kārtojami papildu pārbaudījumi. Tādējādi laikā no 2014. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 31. decembrim personai bija iespēja uzsākt studijas vēlākos studiju posmos, ja tika atzīti tās iepriekšējā izglītībā vai profesionālajā pieredzē sasniegtie rezultāti. Savukārt kopš 2018. gada 17. augusta personai bija iespēja uzsākt studijas vēlākos studiju posmos arī tad, ja tika atzītas tās ārpus formālās izglītības apgūtās un profesionālajā pieredzē iegūtās zināšanas, prasmes un kompetences. Ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu atzīšana iespējama arī pēc imatrikulācijas, un tādējādi jebkurā brīdī personai ir iespējams saīsināt studiju ilgumu. Turklāt persona šo savu tiesību aizsardzībai varēja vērsties arī administratīvajā tiesā. 25.3. Ņemot vērā minēto, laikā no 2014. gada 1. oktobra līdz 2020. gada 31. decembrim Pieteikuma iesniedzējam bija iespējas iegūt Būvniecības likuma 13. panta piektās daļas 1. punktā noteikto otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, izmantojot tiesības prasīt ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegtu studiju rezultātu atzīšanu un šīs atzīšanas rezultātā citstarp uzsākot studijas vēlākos studiju posmos. Būtiski ņemt vērā, ka arī Pieteikuma iesniedzējam, uzsākot studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tika atzīti iepriekš apgūtie studiju kursi 69,5 kredītpunktu apmērā, tādējādi būtiski samazinot apgūstamo studiju kursu apjomu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 46.-47. lp.). Nepilna laika studijas ir studiju veids, kuram atbilst mazāk nekā 40 kredītpunkti akadēmiskajā gadā un mazāk nekā 40 akadēmiskās stundas nedēļā, savukārt pilna laika studijas - studiju veids, kuram atbilst 40 kredītpunkti akadēmiskajā gadā un ne mazāk kā 40 akadēmiskās stundas nedēļā (sk. Augstskolu likuma 1. panta 9. un 10. punktu). Proti, Pieteikuma iesniedzējs ir saīsinājis savu studiju laiku par vismaz pusotru studiju gadu. Pēc Ministru kabineta 2018. gada 14. augusta noteikumu Nr. 505 "Ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegtu studiju rezultātu atzīšanas noteikumi" spēkā stāšanās 2018. gada 17. augustā Pieteikuma iesniedzējam bija iespēja lūgt, lai tiek atzītas arī viņa ārpus formālās izglītības apgūtās vai profesionālajā pieredzē iegūtās kompetences, tādējādi potenciāli vēl samazinot apgūstamo kursu skaitu, tomēr šādu iespēju Pieteikuma iesniedzējs nav izmantojis. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs nebija lūdzis ļaut tam uzsākt studijas no vēlāka studiju posma. Proti, kā norādījusi Latvijas Lauksaimniecības universitāte, pašai personai ir aktīvi jāizrāda sava vēlme uzsākt studijas vēlākos studiju posmos, bet Pieteikuma iesniedzējs to neesot darījis (sk. lietas materiālu 12. sēj. 87. lp.). Arī no Noteikumu Nr. 36 regulējuma, kas bija spēkā brīdī, kad Pieteikuma iesniedzējs iesniedza pieteikumu studijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē, izriet, ka imatrikulācija atbilstošā studiju posmā, kas var sekot studiju rezultātu atzīšanai, ir personas tiesības, kas īstenojamas sadarbībā ar konkrēto augstskolu. No personas ir sagaidāma aktīva tās tiesību aizsardzība, un trūkumi savu tiesību apzināšanā un izmantošanā nenozīmē, ka pienākumu uzliekošā tiesību norma būtu prettiesiska. 25.4. Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzēja norādītajam argumentam, ka, apstrīdētajai normai tās sākotnējā redakcijā stājoties spēkā 2014. gada 1. oktobrī, personām, kas par to uzzināja tikai tajā brīdī, nebija iespējas uzsākt studijas tā paša gada rudenī. Tomēr apstrīdētā norma tika izsludināta jau 2013. gada 30. jūlijā. Jau no tā brīža personām, kas bija ieinteresētas savu pamattiesību aizsardzībā, vajadzēja rēķināties ar tām piemērojamām sekām. Tātad tās būtu varējušas uzsākt studijas vēl pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās. Savukārt 2014. gada 3. jūlija grozījumi apstrīdētajā normā pat uzlaboja Pieteikuma iesniedzēja situāciju. Tāpat būtiska ir studiju programmas izvēle. Latvijas Lauksaimniecības universitāte norādījusi, ka personai ar pirmā līmeņa profesionālo izglītību būvniecībā bijusi iespēja uzsākt studijas otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmā "Būvniecība" pat no septītā semestra un kopumā studēt četrus semestrus (sk. Latvijas Lauksaimniecības universitātes 2021. gada 29. oktobra vēstuli lietas materiālu 12. sēj. 11. lp.). Lai gan šī programma ne visos gadījumos būtu būvspeciālistam, ņemot vērā tā izvēlētās darbības nozares specifiku, pati piemērotākā, proti, šī programma varētu tieši neatbilst personas izvēlētajai konkrētajai darbības specialitātei, tomēr formālā kritērija izpildi tā nodrošinātu. Savukārt tas, ka persona pati ir izvēlējusies kādu no citām studiju programmām, kurās papildus kārtojamo kursu skaits ir lielāks, ir personas izvēles brīvības izpausme. Tomēr jebkurā gadījumā, kā tas redzams arī no Pieteikuma iesniedzējam atzīto kursu skaita, ar pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības ietvaros apgūto kursu atzīšanu studiju gadu skaits samazinājās no sešiem (nepilna laika neklātienes gadījumā) vai pieciem gadiem uz vismaz četriem gadiem, turklāt studiju ilgums vēl varēja tikt saīsināts ar ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču atzīšanu. Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, proti, iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu un ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču atzīšanas iespējamību, secināms, ka apstrīdētajā normā noteiktais pārejas periods bija pietiekami ilgs, lai personai būtu reālas iespējas iegūt prasīto izglītību, ja vien tā aktīvi izmantoja tai sniegtās iespējas un aizstāvēja savas tiesības. Savukārt tas, ka nebija izveidotas speciālas studiju mērķprogrammas, kas ietvertu tikai tādus studiju kursus, kas nepieciešami personām ar pirmā līmeņa augstāko izglītību, nenozīmē, ka apstrīdētā norma būtu nesamērīga. Šādu studiju mērķprogrammu izveide radītu nesamērīgu apgrūtinājumu augstskolām un lielā daļā gadījumu nemaz nebūtu iespējama, ņemot vērā būvspeciālistu specialitāšu daudzveidību. Turklāt tieši šādas mērķprogrammas izveides mērķis - nodrošināt, ka personām nepieciešams apgūt tikai tos kursus, kuri nebija iekļauti to sākotnējā izglītībā vai praksē - tika sasniegts ar ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu atzīšanu. Līdz ar to apstrīdētā norma paredzēja tiesiskās paļāvības principam atbilstošu pārejas periodu. 25.5. Papildus tam Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētajā normā noteiktās prasības attiecas tikai uz patstāvīgās prakses tiesībām, tomēr tas nenozīmē, ka personām tiesības uz nodarbinātību noteiktajā jomā tās plašākajā izpratnē būtu atņemtas pilnībā. Kā to norādījis arī Pieteikuma iesniedzējs, personām ar pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību atbilstoši Vispārīgo būvnoteikumu 29. punktam ir iespēja strādāt kā projektētājiem un izstrādāt būvprojektus būvspeciālista (t. i., personas, kurai citstarp ir otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība) vadībā, kurš apstiprina, paraksta izstrādāto būvprojektu un uzņemas atbildību par to (sk. lietas materiālu 1. sēj. 7. lp.). Proti, persona joprojām var nodarboties ar projektēšanu, bet nevar pieņemt vienpersoniskus lēmumus un uzņemties atbildību par būvprojektiem. Turklāt Pieteikuma iesniedzējam, kā arī jebkurai citai personai ar pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību joprojām ir iespēja iegūt patstāvīgās prakses tiesību iegūšanai nepieciešamo izglītību, citstarp izmantojot minētās tiesības uz ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegtu studiju rezultātu, studiju kursu un kompetenču atzīšanu un šā procesa rezultātā - ja tiek izpildīti pārējie reglamentētās profesijas kritēriji - atgūstot patstāvīgās prakses tiesības. Visbeidzot, apstrīdētās normas skartajām personām, tostarp Pieteikuma iesniedzējam, bija iespēja studēt valsts finansētajās studiju vietās, un tādējādi apstrīdētā norma nebūtu radījusi tām pārmērīgu finansiālu apgrūtinājumu. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. 26. Tā kā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētā norma atbilst tiesībām uz nodarbinātības turpināšanu, tai jāturpina izvērtēšana, pārbaudot apstrīdētās normas iespējamo neatbilstību arī Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 27. Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā." Tajā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis princips arī pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā Nr. 2020-05-01 8. punktu). Tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 8. punktu). 28. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka, paredzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību pirms Būvniecības likuma spēkā stāšanās ieguvušas patstāvīgas prakses tiesības inženierizpētes specialitātē un projektēšanas vai būvekspertīzes specialitātē, viņam tiekot aizskartas Satversmes 91. pantā ietvertās tiesības. Attiecībā uz inženierizpētes specialitāti likumdevējs esot paredzējis, ka iegūto patstāvīgas prakses tiesību īstenošanu var turpināt bez ierobežojumiem. Turklāt attiecībā uz patstāvīgās prakses turpināšanu inženierizpētē esot atcelta ne tikai prasība pēc otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības, bet pat prasība pēc pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības. Šāda attieksme neesot samērīga. Proti, sākotnēji apstrīdētā norma paredzējusi, ka personas, kuras līdz Būvniecības likuma spēkā stāšanās dienai ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvinženiera profesijā un kurām ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvinženiera studiju programmā, ir tiesīgas turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē, projektēšanā vai būvekspertīzē ne ilgāk kā līdz 2017. gada 31. decembrim (2020. gada 31. decembrim), bet ar 2020. gada 3. decembra likuma "Grozījumi Būvniecības likumā" stāšanos spēkā personām, kuras līdz Būvniecības likuma spēkā stāšanās dienai ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvinženiera profesijā un kurām ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvinženiera studiju programmā, patstāvīgās prakses inženierizpētē turpināšanai prasība pēc otrā līmeņa izglītības ieguves esot atcelta. Šādi tiekot pārkāpts tiesiskās vienlīdzības princips. 29. Lai pārbaudītu, vai apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai un kuras personas (personu grupas) ir salīdzināmas un vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos; 2) vai apstrīdētais regulējums paredz vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi pret vienādos apstākļos esošām personām; 3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu; 4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 10. marta sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 33. punktu). 30. Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas vienojošo pazīmi (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 10. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-36-01 11. punktu). Divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Turklāt Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu). 30.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas personas, kas ieguvušas patstāvīgas prakses tiesības inženierizpētes specialitātē un projektēšanas vai būvekspertīzes specialitātē. Savukārt Saeima norāda, ka projektēšana un būvekspertīze nav salīdzināma ar inženierizpētes specialitāti, jo inženierizpētes specialitātē neesot nepieciešama jaunrade. Inženierizpētes uzdevums esot vien fiksēt esošā objekta faktisko stāvokli. Arī Ekonomikas ministrija norādījusi, ka inženierizpēte nav salīdzināma ar projektēšanu un būvekspertīzi. Obligātās izglītības prasības esot pakārtotas būvspeciālista veicamajiem pienākumiem un viņam nepieciešamajām prasmēm, kā arī atbildībai. Inženierizpētes uzdevums esot fiksēt esošā objekta faktisko stāvokli, bet projektēšanas un būvekspertīzes uzdevumu izpilde esot saistīta ar jaunradi. 30.2. Lai noskaidrotu, vai izskatāmajā lietā norādītās personu grupas ir salīdzināmas, Satversmes tiesa pārbaudīs tās vienojošās un to atšķirīgās pazīmes. Atbilstoši Saeimas un pieaicināto personu norādītajiem argumentiem kā viens no aspektiem ir vērtējami personu ar patstāvīgās prakses tiesībām inženierizpētē, projektēšanā vai būvekspertīzē pienākumi, proti, specialitātes saturs, kā arī darba potenciālā bīstamība. Tomēr katra profesija vienmēr kādos aspektos atšķiras no citām; tas pats secināms attiecībā uz profesijas specialitātēm, tostarp specialitātēm, kurās iespējams iegūt patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā reglamentētā profesijā. Lēmumu par to, kuras nodarbošanās ir savstarpēji grupējamas, ir pieņēmis likumdevējs. Būvniecības likuma 13. panta piektā daļa paredz, ka patstāvīgās prakses tiesības inženierizpētes, projektēšanas, būvdarbu vadīšanas, būvuzraudzības vai būvekspertīzes specialitātē var iegūt persona, kas citstarp ieguvusi otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību būvinženiera studiju (būvniecības vai saistītā inženierzinātņu studiju) programmā. Savukārt atbilstoši šā panta ceturtajai daļai patstāvīgās prakses tiesības būvdarbu vadīšanas un būvuzraudzības specialitātē iespējams iegūt arī ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Proti, attiecībā uz personām, kas pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās vēl nebija ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības būvinženiera profesijā, inženierizpēte, projektēšana un būvekspertīze tika atzītas par tādām specialitātēm, kurām nepieciešams vienāds kvalifikācijas standarts, un, nosakot šos izglītības standartus, šīs trīs jomas vienmēr tika apskatītas savstarpējā kopsakarā iepretim būvuzraugiem un būvdarbu vadītājiem, kuriem noteiktas zemākas pieļaujamās izglītības prasības. Arī apstrīdētajā normā vairāk nekā septiņus gadus, proti, līdz 2020. gada 3. decembra likuma "Grozījumi Būvniecības likumā" spēkā stāšanās, šīm specialitātēm tika paredzēta vienāda patstāvīgās prakses tiesību saglabāšanas kārtība, proti, pienākums apgūt otrā līmeņa izglītību līdz 2020. gada 31. decembrim. Likumdevēja norādītie argumenti par inženierizpētes potenciāli mazāko bīstamību varētu attiekties uz citādām izglītības prasībām, kas varētu tikt noteiktas personām, kuras vēl tikai vēlas iegūt patstāvīgās prakses tiesības konkrētajā specialitātē. Proti, ja inženierizpēte tiktu atzīta par mazāk bīstamu nozari, tad būtu saprotams, kāpēc tajā var darboties arī jaunie speciālisti ar pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību. Tomēr, nosakot inženierizpētes, projektēšanas un būvekspertīzes specialitātē vienādu standartu patstāvīgās prakses tiesību sākotnējai ieguvei, tās ir atzītas par vienlīdz nozīmīgām būvniecības procesa kvalitātes un drošības garantēšanai. Uz to norādīts Būvniecības likuma 13. panta un apstrīdētās normas izstrādes ietvaros, un tas izriet arī no profesijas pienākumu apraksta: proti, nekvalitatīvi veikta inženierizpēte var radīt būtiskus būves drošuma apdraudējumus. Tādējādi personas, kas bija ieguvušas pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību un vēlējās turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē, projektēšanā vai būvekspertīzē, atradās vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. 31. Apstrīdētā norma paredz dažādu attieksmi pret šīm personu grupām, tieši nosakot, ka personas, kuras līdz Būvniecības likuma spēkā stāšanās dienai ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvinženiera profesijā un kurām ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvinženiera studiju programmā, ir tiesīgas turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē bez laika ierobežojuma, bet projektēšanā vai būvekspertīzē - ne ilgāk kā līdz 2020. gada 31. decembrim. Šā sprieduma 18. punktā Satversmes tiesa jau izvērtēja apstrīdētās normas un tās grozījumu, tostarp 2020. gada 3. decembra likuma "Grozījumi Būvniecības likumā", ar kuru apstrīdētā norma izteikta tās pēdējā un atšķirīgo attieksmi noteicošā redakcijā (turpmāk - Grozījumi), izstrādes un pieņemšanas procesu un secināja, ka šīs normas izdotas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir izsludinātas un pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Pieteikuma iesniedzējs nav izteicis argumentus par to, ka Grozījumu izstrādes un pieņemšanas procesā būtu pieļauti labas likumdošanas principa pārkāpumi. Grozījumu 6. punkts, ar ko citstarp tika grozīta apstrīdētā norma, bija ietverts jau sākotnējā likumprojektā Nr. 626/Lp13, kas tika iesniegts pirmajam lasījumam. Atbildīgā komisija izskatīja visus otrajam lasījumam iesniegtos priekšlikumus, bet trešajam lasījumam priekšlikumi netika iesniegti (sk. citstarp atbildīgās komisijas 2020. gada 8. septembra sēdes audioierakstu). Ieinteresētajām personām bija iespēja iesniegt savu viedokli, un tās to arī izmantoja (sk., piemēram, atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra audioierakstu un biedrības "Latvijas Būvuzņēmēju partnerība", Elektromontāžas vadošo darbinieku arodbiedrības un biedrības "Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācija" vēstules, pieejamas Saeimas likumprojektu datubāzē). Ievērojot iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā nav konstatējami būtiski likumdošanas procedūras pārkāpumi. Līdz ar to apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā pieņemtu tiesību normu. 32. Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko izraisa apstrīdētās normas, ir objektīvs un saprātīgs pamats, jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Ja apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16. punktu). Nosakot atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām grupām, pienākums uzrādīt un pamatot šādas atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi aktu, kurā šī attieksme noteikta (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.1 punktu). Saeima savā atbildes rakstā uzsvēra, ka abas būvspeciālistu grupas nav salīdzināmas, tāpēc arī nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, ir apstrīdētajā normā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu). 32.1. No Grozījumu pieņemšanas materiāliem izriet, ka tiesības būvinženieriem ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību būvinženiera studiju programmā turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē bez laika ierobežojuma netika īpaši pamatotas. Proti, atbildīgās komisijas 2020. gada 5. maija sēdē Ekonomikas ministrijas pārstāvis paskaidroja, ka grozījumi nepieciešami, lai novērstu būvspeciālistu trūkumu. Saglabājot iepriekš spēkā esošo regulējumu, no ēku būvdarbu vadītājiem darbu zaudētu 22 %, no būvuzraugiem - 17 % būvspeciālistu; līdzīgi skaitļi esot arī pārējā būvdarbu vadīšanas un būvuzraudzības jomā (sk. atbildīgās komisijas 2020. gada 5. maija sēdes audioierakstu no 01:00:29). Pēc tam šajā sēdē Ekonomikas ministrijas pārstāvis norādīja, ka grozījumus nepieciešams pieņemt, lai nezaudētu būvspeciālistus, kas ir ieguvuši būvprakses sertifikātu un pierādījuši, ka zina savu arodu, it sevišķi tamdēļ, ka iepriekš iegūtā tehnikuma izglītība esot pielīdzināma pirmā līmeņa augstākajai izglītībai. Tomēr šie argumenti attiecas tikai uz būvtehniķiem un ar tiem saistītajiem grozījumiem Būvniecības likuma pārejas noteikumu 3. punktā, bet ne inženierizpētes veicējiem un - attiecīgi -apstrīdēto normu. Tāpat atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra sēdē, atbildot uz biedrības "Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācija" ierosinājumu, Ekonomikas ministrijas pārstāve uzsvēra, ka nav pieļaujams apstrīdētajā normā noteikt termiņa pagarinājumu arī attiecībā uz projektētājiem, jo pamatojums ļaut iepriekš strādājušo būvtehniķu darbību būvuzraugu un būvdarbu vadītāju profesijā bez termiņa ierobežojuma esot piesaistīts tieši šai profesijai pieprasītajai pirmā līmeņa izglītībai, "kas gan satura, gan ilguma ziņā korelē ar profesionālo būvtehniķu izglītību" (sk. atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra sēdes audioierakstu no 00:07:45). Savukārt attiecībā uz inženierizpēti un projektēšanu esot prasīta otrā līmeņa augstākā izglītība, līdz ar to šajās nozarēs nevarot pielīdzināt būvtehniķu izglītības saturu un ilgumu (sk. atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra sēdes audioierakstu no 00:08:07). Pretēji jau pirmajā redakcijā piedāvātajam un arī turpmākajos lasījumos apspriestajam Grozījumu 6. panta un attiecīgi arī apstrīdētās normas tvērumam Ekonomikas ministrijas pārstāvji vai citi atbildīgās komisijas sēdes dalībnieki neskaidroja to, kāpēc izņēmumi no izglītības prasībām attiecināmi arī uz inženierizpētes veicējiem, tā vietā pat tieši uzsverot, ka personas, kas nebūs ieguvušas attiecīgo izglītību, vairs nevarēs strādāt ar patstāvīgās prakses tiesībām kā projektētāji, būvekspertīzes veicēji un inženierizpētes veicēji (sk. atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra sēdes audioierakstu no 00:08:50). Proti, šie argumenti pēc būtības bija izteikti attiecībā uz Grozījumu 6. panta pirmo daļu, proti, Būvniecības likuma pārejas noteikumu 3. panta grozījumiem, kas skāra personas, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai bija ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvtehniķa profesijā, bet nebija ieguvušas šā likuma 13. pantā noteikto izglītību, un kurām attiecīgi tika piešķirtas tiesības turpināt patstāvīgu praksi būvdarbu vadīšanā vai būvuzraudzībā. Tomēr šie argumenti nepamato ne grozījumus pārejas noteikumu 4. punktā, ne to, kāpēc ar grozījumiem pārejas noteikumu 3. punktā patstāvīgo praksi inženierizpētē bez termiņa ierobežojuma ļauts turpināt arī personām, kas ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvtehniķa profesijā. Proti, likumdevējs nav tieši pamatojis to, kāpēc patstāvīgo praksi inženierizpētē jāļauj turpināt personām, kas ieguvušas par otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību zemāku izglītību. 32.2. Arī Saeimas sēdē, kurā likumprojekts tika izskatīts trešajā lasījumā, izskanējušais un likumprojekta anotācijā norādītais arguments, ka apstrīdētās normas nepieciešamas, lai novērstu būvspeciālistu (tostarp personu, kas ir tiesīgas veikt inženierizpēti) trūkumu, nav uzskatāms par atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi (sk. likumprojekta Nr. 626/Lp13 anotāciju un Saeimas 2020. gada 3. decembra sēdes stenogrammu). Proti, no likumprojekta anotācijas izriet, ka inženierizpēte tomēr tajā aptverta ar nolūku, lai gan tas ir pretrunā ar turpmākajiem normas nepieciešamības pamatojumiem, kas tika apskatīti iepriekš. Tomēr mērķis novērst būvspeciālistu trūkumu klaji disonē ar apstrīdētās normas sākotnējo mērķi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības aizsardzība - un to nemaz vairs neļauj sasniegt. Turklāt bažas par būvspeciālistu trūkumu tika izteiktas attiecībā uz visām nozarēm. Piemēram, biedrība "Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācija" gan rakstveidā, gan atbildīgās komisijas sēdē norādīja, ka būtu nepieciešams vienkāršot pārejas periodu attiecībā uz elektrotīklu (inženiertīklu) projektētājiem, jo atbilstoši aktuālajiem datiem aptuveni 80 % elektrotīklu projektētāju noteiktajā laika periodā nav paspējuši iegūt attiecīgo izglītību un tirgus saskarsies ar grūtībām (sk. atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra sēdes audioierakstu no 00:05:10). Tomēr Ekonomikas ministrija norādīja, ka šādu priekšlikumu neatbalsta, jo tas neesot precizējošs, bet gan saturisks un konceptuāls; diskusijas esot bijušas par tiesību saglabāšanu būvtehniķiem, taču būvspeciālistiem esot nepieciešama augstākā izglītība (sk. atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra sēdes audioierakstu no 00:06:39). Visbeidzot, šis jebkurā gadījumā būtu tikai normas jeb grozījumu pieņemšanas mērķis, bet ne atšķirīgo attieksmi pamatojošs mērķis. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa un tā neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. 33. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktam Satversmes tiesa var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, zaudē spēku. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātā lietā jāņem vērā tas, ka tiesas uzdevums ir pēc iespējas novērst personas pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Vienlaikus Satversmes tiesai jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 14. punktu). Lai varētu novērst tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumu, likumdevējam nepieciešams veikt padziļinātu un kompleksu izpēti un veikt noteiktas konceptuālas izvēles. Līdz ar to likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks jauna regulējuma noteikšanai. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: 1. Atzīt Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmo teikumu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. 2. Atzīt Būvniecības likuma pārejas noteikumu 4. punkta pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2023. gada 1. janvāra. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētājs A. Laviņš