11. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Finanšu nozares asociācija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. pantam, jo neesot apsvērti visi alternatīvie leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi. Latvijas Finanšu nozares asociācija norāda, ka divi līdz pieci procenti no pasaules iekšzemes kopprodukta esot saistīti ar naudas atmazgāšanu un tikai aptuveni viens procents no attiecīgajiem līdzekļiem tiekot iesaldēts. Eiropas Savienībā 70 procentiem nelegālās naudas aprites gadījumu piemītot pārrobežu raksturs. Esot iespējams izstrādāt tādus risinājumus, lai privātā un publiskā sektora saskaņotas darbības dotu maksimāli iespējamu rezultātu. Arī Latvijā esot svarīgi uzturēt nulles toleranci pret finanšu noziegumiem. Pēdējos trijos gados par naudas atmazgāšanu uzsākto kriminālprocesu skaits esot trīskāršojies, bet notiesājošo spriedumu skaits pieaudzis sešas reizes, līdz ar to rodoties jautājums, vai Latvijas likumos noteiktais regulējums ir samērīgs. Tēze, ka noziedzīgi iegūta manta ir izņemama no civiltiesiskās apgrozības, nevarot būt absolūta, esot jāpārliecinās par to, vai netiek nesamērīgi ierobežotas citu personu tiesības un vai šī izņemšana ir praktiski īstenojama. Lai process, kura ietvaros finanšu līdzekļi tiek noguldīti kredītiestādē, ritētu droši, normatīvajos aktos kredītiestādēm esot noteikta virkne prasību ekonomisko un tiesisko risku balansēšanai. Kredītiestādes gan nekad nevarot pārbaudīt visus finanšu līdzekļus, tāpēc tiekot izmantota riskos balstīta pieeja - pareizi novērtēt riskus, fokusēties uz būtiskāko un augstāko risku. Nevarot piekrist Saeimas viedoklim, ka izskatāmajā lietā nav konstatējams kādas personas pamattiesību ierobežojums. Proti, ja kādam no noguldītāju noguldījumiem uzliek arestu, tad konfiskācijas gadījumā valsts labā tiekot konfiscēti visi finanšu līdzekļi, nevis līdzekļi tik lielā apmērā, kādā tie noguldītājam faktiski pienāktos tādā gadījumā, ja aresta vai konfiskācijas nebūtu. Tāpēc esot svarīgi izvērtēt, vai konfiskācija attaisno citas personas pamattiesību - tiesību saņemt noguldījumu vai tā daļu kreditoru prasījumu apmierināšanas procesā - ierobežojumu. Kriminālprocesa likumā esot konstatējams viens gadījums, kad manta tomēr netiek konfiscēta arī tad, ja nav cietušās personas. Proti, vismaz nekustamā īpašuma gadījumā labticīgās personas esot aizsargātas vairāk, neparedzot to, ka nekustamais īpašums vienmēr tiek konfiscēts par labu valstij. Līdzīgas mērauklas vajadzība esot apsverama arī lietās par finanšu līdzekļu konfiskāciju kredītiestādes maksātnespējas gadījumā. Ja konfiskācija būtu balstīta tikai uz to, ka klients, iespējams, ir ieguvis finanšu līdzekļus nelikumīgi un ar pārskaitījumu vai citu darbību virkni mēģinājis uzdot šos finanšu līdzekļus par legāliem, un konfiscētie finanšu līdzekļi tādēļ pārietu valstij, lai gan predikatīvais noziegums nav pierādīts, tad citu personu (noguldītāju, kas ir labticīgi) intereses esot vērtējamas augstāk. No šādas konfiskācijas neviena iespējami legalizācijā iesaistītā persona tiešu labumu nevarot gūt, jo nauda tiekot sadalīta dažādiem un labticīgiem maksātnespējīgās kredītiestādes noguldītājiem. Tādēļ samērīguma principa ievērošanas pārbaudes tests šādos gadījumos netiktu izturēts. Arestēto finanšu līdzekļu glabāšana kredītiestādēm esot papildu nasta. No situācijām, kas aplūkotas arī izskatāmajā lietā, varētu izvairīties tad, ja arestētie līdzekļi tiktu glabāti izmeklēšanas iestādes kontā Valsts kasē. Tādējādi tiktu skaidri akcentēts, ka finanšu līdzekļi no kredītiestādes, kura vēl darbojas, tiek nekavējoties izņemti un nodoti valsts glabāšanā. Tad arī neviena cita persona nevarētu paļauties uz to, ka šie ir kopējie pieejamie finanšu līdzekļi, kas tiks izmantoti kreditoru prasījumu apmierināšanai gadījumā, ja kredītiestāde kļūs maksātnespējīga. Ja apstrīdētās normas tiks atzītas par neatbilstošām Satversmei, tad vajadzēšot likumdevējam dot laiku tiesiskā regulējuma sakārtošanai. Finanšu nozares asociācijas pilnvarotais pārstāvis Edgars Pastars tiesas sēdē papildus norādīja: nav nekādu šaubu, ka noziedzīgi iegūta manta nedrīkst palikt noziedzīgu nodarījumu izdarījušās personas rīcībā, tāpēc tā ir konfiscējama. Taču jautājums esot par to, kā to labāk izdarīt, nekaitējot citu personu tiesībām un interesēm. Tāpat esot apšaubāms tas, vai izskatāmajā lietā ir konstatējams Bankas pamattiesību aizskārums.