16. Article

Pieaicinātās personas - Dr. iur. Jānis Kārkliņš un Mg. iur. Pauls Zeņķis - norāda, ka lēmums par mantas konfiskāciju attiecas uz noguldītāja prasījuma tiesībām un šo prasījuma tiesību realizācija kredītiestādes likvidācijas un maksātnespējas procesā nav prioritāra iepretim citu kreditoru prasījumu realizācijai. Lietas pareizas izskatīšanas labad esot nepieciešams noskaidrot konfiscējamās mantas objektu, proti, noskaidrot, tieši kas ir konfiscējams valsts labā, pastāvot apstrīdētajās normās minētajiem apstākļiem. Noguldījums esot bezskaidras naudas glabāšana kredītiestādes kontā, un noguldījumi esot tie finanšu līdzekļi, kas tiek atspoguļoti kredītiestādes bilancē. Kredītiestādes bilances aktīvos noguldījums uzrādoties kā kredītiestādes apgrozāmie līdzekļi, proti, kā kredītiestādes īpašums. Noguldītāja un kredītiestādes savstarpējo attiecību ietvaros noguldītājs nesaglabājot īpašuma tiesības uz finanšu līdzekļiem. Noguldītājam rodoties subjektīvas saistībtiesiskas prasījuma tiesības, proti, tiesības prasīt no kredītiestādes parāda samaksu. Uz to norādot arī Kredītiestāžu likuma 71. panta pirmā daļa un Senāta judikatūra. Pat ja uzskata, ka noguldījums atbilst glabājuma līgumam, atbilstoši Civillikuma 1978. panta otrajam teikumam un 1992. pantam šis glabājuma līgums pārvēršoties par aizdevuma līgumu. Nauda neesot uzskatāma par lietu, bet gan esot abstrakts, aprēķināms vērtības prasījums, kurš neesot pieskaitāms pie īpašuma. Tās juridiskā daba un nozīme gan esot līdzīga atvietojamas lietas būtībai. Juridiski pareiza esot tāda interpretācija, ka par noziedzīgi iegūtu mantu atzīstamas tieši prasījuma tiesības, kas noguldītājam ir pret kredītiestādi. Tādējādi arī "atdot pēc piederības īpašniekam" varot tikai un vienīgi prasījuma tiesības pret kredītiestādi. Situācijā, kad finanšu līdzekļi noguldīti kredītiestādē, šo līdzekļu "atrašana" kļūstot neiespējama, jo tie esot sajaukušies ar pārējiem kredītiestādes finanšu līdzekļiem. Tā kā neesot iespējams "sekot" finanšu līdzekļiem, kas nonākuši kredītiestādes īpašumā, varot izsekot vienīgi iemaksāto finanšu līdzekļu vērtībai, kura atrodama finanšu līdzekļu "aizvietotājmantā". Šāda interpretācija arī atbilstot Krimināllikuma 70.11 panta pirmajai daļai. Proti, gadījumā, kad finanšu līdzekļi ir noguldīti kredītiestādes kontā, manta, kas iegūta "tieši" noziedzīga nodarījuma rezultātā, esot zudusi, jo tā neesot individualizējama, taču tās vietā paliekot "aizvietotājmanta", kas "netieši" iegūta noziedzīga nodarījuma rezultātā, - prasījuma tiesības pret kredītiestādi. Esot likumsakarīgi tas, ka lēmums par noziedzīgi iegūtas mantas (t. i., prasījuma tiesību) konfiskāciju valsts labā nekādā veidā neietekmē kredītiestādes mantas sastāvu, jo lēmums nemaz neattiecoties uz kredītiestādes mantu. Šādā gadījumā notiekot likumiska prasījuma tiesību cesija. Tātad lēmuma izpildes rezultātā tiekot izpildīts valsts prasījums pret kredītiestādi. Lēmums par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju esot izpildāms nekavējoties. Jēdziens "nekavējoties" esot interpretējams tādējādi, lai tas būtu saderīgs un nenonāktu pretrunā ar citām normām. Ja ir konstatējami šķēršļi šāda lēmuma izpildīšanai uzreiz, tad tas esot jāizpilda, tiklīdz tiek novērsti visi šķēršļi, kas kavē tā izpildi. Viens no juridiskajiem šķēršļiem esot kredītiestādes maksātnespēja un šā procesa ietvaros noteiktā speciālā kārtība kreditoru prasījumu apmierināšanai. Likumdevējs neesot noteicis, ka šādā gadījumā valstij kā kredītiestādes kreditoram, kas prasījuma tiesības pret kredītiestādi ieguvis kriminālprocesa ietvaros, būtu piešķirama prioritāte attiecībā pret citiem likvidējamās kredītiestādes kreditoriem. Neesot nekāda tiesību normās balstīta pamata akceptēt tādu juridisko konstrukciju, saskaņā ar kuru valstij finanšu līdzekļi būtu pārskaitāmi prioritāri - iepretim pārējiem kreditoriem - kredītiestādes likvidācijas vai maksātnespējas procesā. Šāda situācija neatbilstot likuma sistēmai un aizskarot kredītiestādei un citiem kreditoriem Satversmē garantētās pamattiesības. Tiesas sēdē pieaicinātās personas Dr. iur. Jānis Kārkliņš un Mg. iur. Pauls Zeņķis norādīja: Latvijā nav nevienas tiesību normas, kas pamatotu to, ka valsts prasījuma tiesības, ko tā ieguvusi tad, kad noguldītie finanšu līdzekļi ir atzīti par noziedzīgi iegūtu mantu, ir prioritāras iepretim citu kreditoru prasījumiem maksātnespējas procesā. Ne vienmēr esot pamatots arguments, ka manta, kas iegūta noziedzīgā ceļā, ir jāizņem no civiltiesiskās apgrozības. Arī civiltiesībās darbojoties labticīgas personas aizsardzības princips. Maksātnespējīgas kredītiestādes gadījumā un strādājošas kredītiestādes gadījumā neesot nekādu atšķirību attiecībā uz to, kas tiek konfiscēts. Proti, abos gadījumos konfiscētas tiekot prasījuma tiesības, tikai strādājošas kredītiestādes gadījumā šīs prasījuma tiesības acumirklī pārvēršoties par naudu un tādējādi rodoties maldīgs iespaids, ka tās nav prasījuma tiesības, bet ir naudas līdzekļi. Jebkurā gadījumā valsts konfiskācijas rezultātā iegūstot tikai prasījuma tiesības un neko vairāk. Ja valsts, pamatojoties uz tiesas nolēmumu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, iegūst tā kreditora prasījuma tiesības, kurš šos līdzekļus bija ieguvis noziedzīgā ceļā, tad tiekot sasniegts mērķis noziedzīgi iegūtus līdzekļus izņemt no civiltiesiskās apgrozības, jo valsts izņemot no apgrozības prasījuma tiesības, kas piederēja šai personai. Līdz ar to šī persona nevarot realizēt prasījuma tiesības saņemt naudu un turpināt to kaut kādā veidā legalizēt vai izmantot savām vajadzībām.