17. Article

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Gunārs Kūtris - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. pantam. Ar apstrīdēto normu piemērošanu esot aizskartas Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu. Lai gan realitātē šīs normas esot piemērotas attiecībā uz trim Bankas noguldītājiem, taču faktiski šo finanšu līdzekļu konfiskācija esot būtiski samazinājusi Bankas mantu, kā arī atņēmusi Bankas kreditoram iespēju atgūt savus noguldītos finanšu līdzekļus no Bankas. No civiltiesību viedokļa noguldītāja finanšu līdzekļi pēc ieskaitīšanas kredītiestādes kontā kļūstot par kredītiestādes īpašumu, bet noguldītājam rodoties prasījuma tiesības pret kredītiestādi. Ja šī kredītiestādes manta ar kādu lēmumu tiek samazināta, tad tiekot būtiski aizskartas kredītiestādes tiesības un to kreditoru tiesības, kuru prasījumu apmierināšanai Kredītiestāžu likumā esot noteikta secība. Nosakot tiesību aizskāruma rašanās brīdi, esot jāievēro, ka kredītiestāde un tās kreditori procesā par noziedzīgi iegūtu mantu vispār netiek iesaistīti. Labākajā gadījumā kredītiestādei tiekot darīts zināms, ka šāds process notiek. Tādējādi kredītiestāde par apstrīdēto normu piemērošanu uzzinot, kad tā no zvērināta tiesu izpildītāja vai Valsts ieņēmumu dienesta saņem izpildei tiesas lēmumu. Savukārt kreditors par to uzzinot vēl vēlāk. Likumos neesot paredzēta kārtība, kādā kredītiestāde vai kreditori varētu aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu, jo process notiekot par citas personas, iespējams, noziedzīgi iegūto mantu. Daļēji varot piekrist Saeimas norādītajam, ka iespējamo aizskārumu rada nevis apstrīdētās normas, bet gan kādas citas tiesību normas, jo tiešām tiesību normas, kuras noteic, ko un kā var atzīt par noziedzīgi iegūtu mantu, esot jānošķir no tiesību normām, kuras regulē to, kā tiek izpildīts konfiskācijas lēmums. Tomēr tas nozīmētu, ka Pieteikumu iesniedzējiem būtu jāapstrīd "likuma robs". Tāpat neesot zināms likums, kurā būtu noteikta noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas prioritāte attiecībā pret citiem kreditoriem maksātnespējas procesā. Noziedzīgi iegūto vajagot noziedzniekam atņemt, jo esot jāatņem stimuls izdarīt noziegumus. Lai gan apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā esot izmantots skaidrojums "noziedzīgi iegūta manta nav atstājama civiltiesiskajā apgrozībā", Direktīvā 2014/42/ES šāda prasība neesot izvirzīta, jo tajā prasītā rīcība esot konfiskācija, ar to saprotot "īpašuma galīgu atņemšanu". Konfiskācija esot atņemšana noziedzniekam. Lai gan apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas uz tādu mantu, kas pieder noziedzīgu nodarījumu izdarījušajai personai vai ar to saistītām personām, kuras nav labticīgas, esot piemērotas leģitīma mērķa sasniegšanai, atšķirīga situācija veidojoties gadījumos, kad noziedzīgi iegūta manta ir nonākusi citas jeb trešās personas īpašumā. Direktīva 2014/42/ES nosakot, ka konfiskācija "neskar bona fide trešo personu tiesības". Labticīgas trešās personas tiesību aizsardzība esot uzsvērta vienmēr, piemēram, Varšavas konvencijā. Arī Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā esot atzīts, ka labticīgas trešās personas īpašuma tiesību ierobežošana nav saderīga ar Eiropas Savienības tiesībām. Līdzīga pieeja esot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Lai mantas konfiskācija būtu atbilstoša samērīguma principam, esot jāņem vērā vairāki apstākļi, tostarp personas, kuras īpašuma tiesības tiek skartas, vainas pakāpe un pienācīga rūpība, kā arī saistība starp skarto personu un iespējamo noziedzīgo nodarījumu. Tātad Latvijas likumdevējs neesot ņēmis vērā starptautiskajos dokumentos noteiktās prasības un starptautisko tiesu judikatūrā atzīto trešo personu tiesību aizsardzības nepieciešamību. Tādējādi apstrīdētās normas, ciktāl tās attiecas arī uz labticīgai trešajai personai piederošas mantas atsavināšanu, neesot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Turklāt apstrīdētās normas neesot saskaņotas ar kredītiestādes un to maksātnespēju regulējošām tiesību normām. Varētu secināt, ka normu kolīzija nepastāv, jo mantas konfiskācija kredītiestādes maksātnespējas procesā nav noteikta kā prioritāri izpildāms maksājums. Tomēr tiesu prakse šādu apgalvojumu neapstiprinot. Tiesas sēdē Mg. iur. Gunārs Kūtris papildus uzsvēra, ka apstrīdēto normu skaidrība ir tikai pirmšķietama, jo to piemērošanā ir veidojusies problēma, apstrīdēto normu piemērotājiem neizprotot šo normu mērķi. Proti, mērķis esot atņemt noziedzīgi iegūto mantu vainīgajai personai, kas ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Līdz ar to cīņā pret noziedzīgi iegūto mantu neesot jāvēršas pret kādai citai personai piederošu mantu. Izskatāmajā lietā esot radusies tāda situācija, ka personai, kas nekādā veidā nav saistīta ar noziedzīgo nodarījumu, tiek konfiscēta tās legāli iegūtā manta, un tas nekādā gadījumā neesot apstrīdēto normu mērķis.