21. Article

Pieaicinātā persona - LL. M. Jūlija Jerņeva - norāda, ka apstrīdēto normu prioritāte pār Kredītiestāžu likuma normām ir nesamērīga. Direktīva 2014/42/ES precīzi nosakot tos noziedzīgos nodarījumus, uz kuriem tā attiecas, un tie esot izsmeļoši norādīti šīs direktīvas 3. pantā. Pamatlēmums, pretēji Pieteikumu iesniedzēju norādītajam, nesaturot labticīgas trešās personas aizsardzības mehānismu. Tomēr, pēc Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta Kamposa Sančesa-Bordana ieskata, Pamatlēmums varot tikt interpretēts tādējādi, ka ar to ir atļauts konfiscēt mantu, kas pieder trešajām personām, izņemot mantu, kura pieder labticīgām trešajām personām. Arī Eiropas Savienības Tiesa šajā sakarā esot norādījusi, ka labticīgu trešo personu tiesības ir jāņem vērā. Direktīva 2014/42/ES aizliedzot īstenot tādu noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, kura skartu bona fide trešo personu tiesības, jo labticīgas trešās personas aizsardzības mērķis esot skaidri un nepārprotami uzsvērts šajā direktīvā. Ievērojot Eiropas Savienības Tiesas spriedumu lietā C-393/19, kā arī piemērojamo aktu saturu, esot secināms, ka Eiropas Savienības tiesību akti, tai skaitā Direktīva 2014/42/ES un Pamatlēmums, nenosaka absolūtu pienākumu vienmēr nodrošināt to, ka noziedzīgi iegūta manta netiek atstāta civiltiesiskajā apgrozījumā. Tomēr Direktīva 2014/42/ES neskaidrojot, tieši kuras bona fide trešās personas ir aizsargājamas un tieši kuras labticīgu personu tiesības aizsargā direktīvas normas, un uz šiem jautājumiem atbildi nedodot arī iepriekšminētā Eiropas Savienības Tiesas judikatūra. Izskatāmajā lietā esot nevis jāatbild uz jautājumu, vai Direktīva 2014/42/ES vispār aizsargā labticīgas trešās personas tiesības, bet gan jānoskaidro, vai Direktīva 2014/42/ES ir interpretējama tādējādi, ka tā aizsargā maksātnespējīgu kredītiestāžu un to kreditoru tiesības prasīt tādu konfiskācijas lēmumu izpildi, kuras rezultātā līdzekļi netiek izmaksāti valstij, apejot kreditoru prasījumu segšanas kārtību. Ja atbilde uz šo jautājumu būtu apstiprinoša, tad nebūtu šaubu, ka efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi jāparedz arī tādiem subjektiem kā Pieteikumu iesniedzēji. Lai gan īpašuma tiesības uz finanšu līdzekļiem ir pārgājušas Bankai, arī pieņemot, ka Banka ir labticīga, nevarot tikt automātiski izdarīts tāds secinājums, ka Banka ir bona fide trešā persona, tātad aizsargājama. Proti, tāda interpretācija, kas vienmēr nepiekāpīgi aizsargā labticīgu ieguvēju, varot novest pie sistēmiskām problēmām, tāpēc vajagot būt paredzētiem izņēmumiem. Esot apšaubāms tas, ka konfiskācijas rezultātā kredītiestāde būtu uzskatāma par tādu bona fide trešo personu, kuras līdzekļu konfiskācija (prasījuma tiesību īstenošanas formā) būtu uzskatāma par nepieļaujamu. Turklāt konfiskāciju, ciktāl tā izpaužas kā prasījuma tiesību īstenošana, apšaubot arī Pieteikumu iesniedzēji. Pieļaujot pretēju interpretāciju, varot tikt pieļauta arī iespēja kredītiestādēm neatkarīgi no apstākļiem netaisnīgi iedzīvoties. Bona fide trešās personas jēdziena izpratnes noskaidrošanai esot izmantojamas Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra regulas 2018/1805 par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu (turpmāk - Konfiskācijas regula) normas, ar kurām ieviests līdzīgs, bet ne identisks jēdziens "skartā persona". Konfiskācijas regula paredzot vairākas pazīmes "skartās personas" identificēšanai, bet izskatāmajai lietai piemērotākā esot tā, ka "skartā persona" ir persona, kuras tiesības uz īpašumu ar konfiskācijas rīkojumu tiek "tieši ierobežotas". Izskatāmās lietas kontekstā esot pamats konstatēt tiešu labticīgas trešās personas tiesību aizskārumu. Ja tiek uzskatīts, ka konfiskācijas rīkojums tieši ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu, tad esot jāpārbauda, vai konkrēto tiesību aizsardzība ir "ielasāma" Direktīvas 2014/42/ES normās. Šīs direktīvas 6. panta 2. punkts esot lakonisks un nosakot vien to, ka konfiskācija "neskar bona fide trešo personu tiesības". Esot secināms, ka nepastāv tādas labticīgu trešo personu īpašuma tiesības, kuru aizsardzība būtu izslēdzama no šīs normas tvēruma. Tātad šī norma esot interpretējama tādējādi, ka tā ietver maksātnespējīgas kredītiestādes un tās kreditoru tiesību aizsardzību. Visbeidzot, neviens spēkā esošs normatīvais tiesību akts, tai skaitā arī Eiropas Savienības tiesību akti, neparedzot, ka maksātnespējīgās kredītiestādes administratoram būtu pamats atkāpties no Kredītiestāžu likumā noteiktās kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtības. Valsts tiesības ignorēt, iespējams, nepilnīgu regulējumu, lai ārpus kārtas panāktu savu prasījumu apmierināšanu, neesot uzskatāmas par samērīgām. Papildus tiesas sēdē LL. M. Jūlija Jerņeva norādīja: ja Direktīva 2014/42/ES noteic, ka labticīgu trešo personu tiesības ir obligāti aizsargājamas, tad izņēmumam no šīm tiesībām ir jābūt pamatotam ar tiesību normu. Ja konfiscējamie līdzekļi tiek iemaksāti valsts kasē, apejot kreditoru kārtas, tam vajagot būt pamatotam ar tiesību normām.