22. Article

Pieaicinātā persona - LL. M. Uģis Zeltiņš - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Pamatlēmumam un Direktīvai 2014/42/ES. Izskatāmās lietas ietvaros nerodoties pamats aizdomām, ka apstrīdētās normas varētu būt pārāk šauri formulētas un ka tās neparedz konfiskāciju kādā situācijā, kurā tās iespējamību prasa Pamatlēmums un Direktīva 2014/42/ES. Taču Eiropas Savienības tiesības liekot nodrošināt ne tikai konfiskācijas iespējamību, bet arī labticīgas trešās personas aizsardzību pret konfiskāciju. Lai gan Pamatlēmums un Direktīva 2014/42/ES esot minimālās harmonizācijas instrumenti, proti, dalībvalstis drīkstot ieviest stingrākus konfiskācijas noteikumus, konfiskācijas normu bardzību dalībvalstis nedrīkstot kāpināt neierobežoti. Šīs rīcības brīvības ierobežojums esot ietverts Pamatlēmuma un Direktīvas 2014/42/ES tekstā. Pamatlēmuma normas norādot, ka ir jānodrošina efektīva skarto personu tiesiskā aizsardzība, un Pamatlēmums neļaujot atkāpties no pienākuma ievērot pamattiesības. Nacionālo regulējumu tuvināšanas gaitā esot jāņem vērā labticīgas trešās personas tiesības. Direktīva 2014/42/ES vēl konkrētāk norādot uz to, ka labticīgas trešās personas tiesības netiek skartas. Eiropas Savienības Tiesa lietā C-393/19 esot skaidrojusi: Pamatlēmums jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij ir liegts konfiscēt labticīgas trešās personas mantu. Eiropas Savienības Tiesas sniegtā motivācija nesaturot nekādus apsvērumus, kas būtu specifiski attiecināmi tieši uz Pamatlēmumu, tāpēc šāda motivācija esot pilnā mērā attiecināma arī uz Direktīvā 2014/42/ES ietvertajām konfiskācijas normām. Tādējādi dalībvalstij esot no Eiropas Savienības tiesībām izrietošs pienākums nacionālo konfiskācijas regulējumu veidot tā, lai netiktu pārmērīgi aizskartas labticīgas trešās personas tiesības. Latvijā pastāvošo konfiskācijas regulējumu esot iespējams interpretēt tādā veidā, kas būtu saderīgs ar Eiropas Savienības tiesībās prasīto trešās personas aizsardzību. Tomēr tas vēl nenozīmējot, ka valsts būtu izpildījusi transponēšanas pienākumu. Konkrētajā gadījumā konfiskācijas jomā Latvijas tiesību sistēma nesasniedzot Eiropas Savienības Tiesas nosprausto "specifiskuma, precizitātes un skaidrības" standartu. Pirmkārt, neesot tādu normu, kurās tiesību piemērotājs vai konfiskācijas lēmuma adresāts varētu izlasīt, nevis "ielasīt" to, ka aizliegta ir tāda konfiskācija, kas skar labticīgas trešās personas tiesības. Turklāt tiesas nolēmums, kas, pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, ir aizskāris to pamattiesības, liecinot, ka šobrīd pastāvošais regulējums pat tiesu nemudina apsvērt konfiskācijas ietekmi uz labticīgas trešās personas tiesībām. Tādējādi Latvijas regulējums kopumā neesot saderīgs ar Pamatlēmumu un Direktīvu 2014/42/ES tiktāl, ciktāl tas neparedz izņēmumu nolūkā aizsargāt labticīgas trešās personas tiesības. Visbeidzot esot norādāms, ka Bankā noguldītie finanšu līdzekļi ir Bankas īpašums. Tomēr diskusijai par finanšu līdzekļu piederību neesot īpašas nozīmes, jo Direktīvas 2014/42/ES 6. panta 2. punkts aizsargājot labticīgas trešās personas tiesības vispār, tātad arī prasījuma tiesības, nevis konkrēti īpašuma tiesības. Nevarot piekrist arī tam, ka konfiskācija citādi kā pirms pārējo kreditoru prasījumu apmierināšanas ļautu noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem nonākt civiltiesiskajā apgrozībā. Ja notiek noziedzīgi iegūtu līdzekļu izņemšana no maksātnespējīga uzņēmuma aktīviem prioritāri iepretim pārējiem kreditoriem, tad esot jāsecina, ka laikā līdz maksātnespējai neveiksmīgā komercdarbība ir veikta uz vienu, bet ne citu kreditoru rēķina. Tiesas sēdē LL. M. Uģis Zeltiņš uzsvēra, ka Saeimas pozīcija nav savienojama ar pienākumu apsvērt to, vai konfiskācijas rezultātā netiek aizskartas labticīgas trešās personas tiesības. Nolēmums, ar kuru tiek konfiscēti finanšu līdzekļi, kas noguldīti kredītiestādē, kura kļuvusi maksātnespējīga, aizskarot gan pašas šīs kredītiestādes, gan arī tās labticīgo kreditoru tiesības. Secinājumu daļa